Pēdējais karš

Negaidītā sanāksme izjauca apkalpes ierasto dzīvi. Satraukums pastiprinājās arī tāpēc, ka visi redzēja, kā Antipins un Bakovs apbrauca ap kupolu visurgājējā, parunājās par kaut ko, un tad ārā izgāja roboti, uzstādot noteiktā attālumā no kupola signāla tornīšus, kuri ieslēdza gaismas, tiklīdz kaut kas tuvojās viņu izveidotajam lokam. Apļa iekšpusē bija kupols un "Segeža".

- Šodien, kā jūs zināt, - sacīja Zagrebins, kad visi apsēdās, - mūsu biedri devās uz Kalnu dārzu...

Zagrebins pastāstīja par to, ko redzēja Pavlišs, pēc tam par viņa veiktajiem drošības pasākumiem. Pēc viņa runāja Pavlišs. Viņš vēlreiz atkārtoja stāstu par pēdām un savā vārdā ieteica nosūtīt izlūkošanas disku uz Kalnu dārzu.

Bauers vienkārši neticēja Pavlišam. Viņš sacīja, ka pēdas varētu būt saglabājušās no pagājušā gada; Kudarauskas ierosināja, ka šīs pēdas atstājis robots: viens no izlūku robotiem jau bija apmeklējis dārzu. Kudarauskasu izsmēja: robotu sliedes nebija tādas kā cilvēkiem. Doktors Pavlišs tās nesajauktu.

Pirra teica: ja pēdas ir realitāte, tad tās pieder militāristiem. Tikai viņiem bija slepenas bumbu patversmes, kur viņi varēja paslēpties no radiācijas. Pēc šiem Pirras vārdiem Ranmakans kļuva bāls. Viņš neko neteica, bet nodomāja, ka galu galā Ligonas īstie saimnieki atkal varētu nonākt pie varas. Tas nenozīmē, ka viņš vēlējās šo atgriešanos. Jaunās valdības vadībā, kuru viņam personificēja kapteinis Zagrebins un Devkali, dzīve bija labāka un neviens neatgādināja Ranmakanam, ka viņš ir zemākas kastas un viņam nevajadzētu darīt to un to, bet cieņa un godbijība pret kara mašīnu Ranmakanā bija tik dziļa, ka viņš bija nopietni nobijies, ka tik īstie saimnieki viņu nesodītu, kad atgriezīsies pie varas. Bijusī veļas mazgātāja bija apbēdināta: viņai nepatika militārpersonas, un, ja kāds tiktu viņas rokās, iespējams, viņa tādu nožņaugtu. Viņa nevarēja šiem militāristiem piedot savu tuvinieku nāvi. Un veļas mazgātāja klusi lūdzās Saulei, lai izrādās ka jaunais ārsts pārskatījies, un lai tās vispār nebūtu pēdas, bet gan nejauši caurumi. Pji medniekiem bija maz zināšanu par politiku un viņi arī negribēja par to neko zināt. Viņi gaidīja dienu, kad gaiss atkal būs tīrs. Sņežina atcerējās, kā bija tajā dārzā, un sirdī pateicās Slavam, ka viņš toreiz neko neteica. Viņa nomirtu aiz bailēm, ja ieraudzītu noslēpumainās pēdas. Devkali, aizvainots uz Pavlišu par to, ka uzreiz nepastāstīja par pēdām - tad varētu daudz ko uzzināt uz vietas - domāja, ka, ja šie izrādīsies kara vaininieki, viņš izdarīs visu, lai viņus neielaistu zem kupola. Jaunai planētai nav vajadzīgi šādi cilvēki.

Nolēma no rīta nosūtīt disku uz Kalnu dārzu un uzzināt, vai tiešām ir pēdas un ja ir, uz kurieni tās ved. Vai var būt iespējams sazināties ar pēdu īpašnieku. Vienojās, ka līdz šī noslēpuma noskaidrošanai nedosies uz pilsētu vienatnē. Un izklīda. Galu galā neko vairāk pagaidām izdomāt nevarēja.

Disks aizlidoja uz dārzu, bet pēdas neatrada. Naktī kalnos bija lijis.

Nākamo divu nedēļu laikā nekas nenotika, un visi, izņemot Pavlišu, sāka pakāpeniski aizmirst par pēdām Kalnu dārzā. Bet Pavlišs tās ieraudzīja, tiklīdz aizvēra acis. Viņš zināja, ka pēdas ir.

Sestā nodaļa. Nolaupīšana

1

Profesors Kori no Ligonas izrādījās sauss, sarkastisks sirmgalvis ar plānu garu degunu un baltu pinkainu matu vainadziņu ap dzeltenu pliku pakausi. Profesors divu dienu laikā par visu tika skaidrībā, ar gandarījumu atzīmēja bijušās studentes klātbūtni uz kuģa, pateicās viņai par krūma paraugu saglabāšanu, kuru viņš novērtēja daudz augstāk par savu personīgo atdzīvināšanu, un pārņēma savās rokās kupola apzaļumošanu.

Ziņa, ka viņš pusotru gadu pavadījis kapā, profesoru nemaz nesabaidīja.

- Esmu vienkāršs darba cilvēks, - viņš teica. - Es saskāros ar diviem faktiem: pirmais ir ļoti nožēlojams - šie idioti tomēr panāca savu un sāka slaktiņu. Es vienmēr domāju, ka mūsu lūgumraksti viņus neapturēs. Viņi uzsāka slaktiņu un iznīcināja visu, ko citi cilvēki būvēja piecus tūkstošus gadu. Vēl viens fakts, ar kuru es saskāros, ir iepriecinošs. Proti: par laimi mūs pamanīja, pirms pazuda visas mūsu eksistences pēdas. Pamanīja un ieradās mums palīgā. Mana augšāmcelšanās ir nieks, kaut arī tomēr patīkama. Man bija ļoti bēdīgi nomirt, jo nebiju pabeidzis eksperimentus ar saviem zaļajiem bērniem. Starp citu, ja mūsu idioti nesacūkotu planētu, neviens nesāktu ņemties ar manis atdzīvināšanu. Cik ilgi man atlicis?

- Nezinu, - atbildēja korona Vas. - Droši vien ar mūsu palīdzību jūs nodzīvosiet vēl dažus gadus.

- Vai tiešām atdzīvinot cilvēku, jūs nevarat atjaunot viņa sirdi?

- Nē, - sacīja korona Vas. - Mūsu ierīce var glābt no slimības, vai negadījumā mirušu cilvēku. Bet, atgriežot cilvēku dzīvē, mēs atdodam viņam to, kāds viņš bija pirms nāves. Jūs nomirāt no drudža. Vīruss, kas jūs nogalināja, nav ietekmējis iedzimtības šūnas. Tajās tiek reģistrētas ar vecumu saistītās izmaiņas. Arī jūsu sirds nogurums. Mēs varam izglābt cilvēku, bet mēs vēl nevaram dot viņam nemirstību.