Pēdējais karš

- Saprast jau sapratām, - atbildēja Pavlišs. - Bet es domāju, ja pēc trim stundām nekas neparādīsies, doties atpakaļ.

- Nesteidzieties, - atkārtoja Zagrebins. - Būtu jauki, ja atrastu. Jā, ja jums kaut kas ir vajadzīgs - neatkarīgi no tā, vai tas ir pārtika vai enerģija -, es nosūtīšu rezerves disku. Ja jums nepieciešami cilvēki, es tos arī nosūtīšu.

- Vai kaut kas ir noticis ar Devkali? Vaicāja Pavlišs, sajūtot kaut ko nelāgu. Pēc instrukcijas rezerves disks nedrīkst atstāt kuģi, izņemot ārkārtas gadījumus.

- Meklējiet, - sacīja kapteinis. - Tas ir ļoti svarīgi. Uz sadzirdēšanos.

- Nu, un ko teiksi? - jautāja Pavlišs Antipinam.

- Skaidra lieta, kaut kas noticis, - sacīja Antipins. - beidzam pusdienas, ejam uz vestibilu. Kur ir tava ķivere?

- Varbūt man vajadzētu atkal sazināties?

- Ahā, šeit ir tava ķivere, - sacīja Antipins. Mehāniķis neko vairāk neteica: viņš parasti nebija pārāk runīgs.

Tumsā viņi strādāja kutera prožektoru gaismā.  Gulēt negribējās. Atradās vēl daži salauzti un saskrambāti baļķi, plakanā kūkā saplacināta panna un dažas lupatas. Katrs atradums bija kā putns, kā pa viļņiem peldošs kokosrieksts vai palmas lapa, kas norāda, ka krasts atrodas kaut kur netālu. Bet kur?

Tad visas šīs pazīmes pazuda. Strādāja stundu, neko neatraduši. Lavīnas ķermenī izveidojās milzīgs dobums.

Pret rītu viņi atgriezās raķetē un atkal sazinājās. Zagrebins negulēja. Pavlišs teica:

- Mēs, Genādij Andrejevič, iztaisījām caurumu līdz planētas centram. Un nav nekā. Mēs atgriezīsimies. Vai neiebilstiet?

- Atgriezieties, - sacīja Zagrebins. Viņš brītiņu klusēja un piebilda: - Lūk ko, es visu saprotu, iespējams, jums ir nepieciešams atgriezties. Devkali nomira. Pakārās. Un atstāja šādu te zīmīti...

Kapteinis nolasīja Devkali zīmīti. Tad viņš teica:

- Es negribēju jums stāstīt iepriekšējā savienojuma laikā. Tad jūs tikko sākāt darbu. Tagad, spriežot pēc jūsu vēsts, vairs nav cerību. Atgriezieties, ko darīt... Uz sadzirdēšanos.

- Uz sadzirdēšanos Genādij Andrejevič, - sacīja Pavlišs un paskatījās uz drūmo, ar diennakts sariem apaugušo Antipinu.

Antipins pamāja:

- Mēs vēl pastrādāsim.

Saule aizrāpoja līdz horizonta malai un atkal pazuda aiz mākoņiem, kad aiz baļķiem viņi atrada lavīnas salauzītu, sadragātu sievietes ķermeni.

Tad, ievilkuši viņu kuterī, viņi devās gulēt, kaut viņiem bija grūti sevi piespiest aizvērt durvis un piecas minūtes pavadīt dezaktivācijas kamerā. Viņi gulēja līdz vakaram un neatbildēja uz "Segežas" izsaukumiem.

- Pavliš, Antipin! Pavliš, Antipin! Kas jums noticis? Izsūtām glābšanas disku, - atkārtoja Bakovs.

- Atgrieziet savu disku gulēt, - sacīja Pavlišs, neatverot acis. - Gribu gulēt. Visi grib gulēt.

Un, neteicis vairs ne vārda, viņš atkal aizmiga un gulēja vēl četras stundas.

6

Atkal bija pamošanās. Joprojām cīnoties ar melno nāves ūdeni, Devkali sajuta sevi. Viņa ķermenis cīnījās par dzīvību, bet prāts spītīgi turējās pie miera, pie miega, pie līdzenās bezgalības. Jau gandrīz pamostoties, viņš izdzirdēja Pirras balsi, kas viņu aicināja atpakaļ uz dzīvi, taču viņš šai balsij pretojās, saprotot, ka balss ir tikai ilūzija, kas dzimusi no viņa smadzenēm vai radīta citplanētiešu tehnikas dēļ.

- Devkali, mosties, es esmu šeit, - viņš dzirdēja Pirras balsi. Tad Pavliša balss:

- Tas ir grūtāk nekā pagājušajā reizē. Viņš nevēlas dzīvot. - Pavlišs runāja ligonas valodā, kaut arī pagaidām runāja slikti.

- Devkali, - atkal sacīja Pirra.

Viņas balss bija ļoti līdzīga īstajai, dzīvajai Pirras balsij.

Tad no kaut kurienes tālumā atskanēja mehāniska balss:- ievadiet stimulatoru. Es to atstāju uz vadības pults, kreisajā pusē. Devkali sajuta injekciju un gandrīz uzreiz saprata, ka viņš ir pilnīgi dzīvs un vesels un ka viņš var atvērt acis. Un līdz ar šo izpratni radās rūgtums. Neatverot acis, viņš teica:

- Es vienalga aiziešu. Cik reižu…

- Devkali, - tagad ierunājās Pirra. - Neesi bērns.

To viņi nevarēja izdarīt. To varēja pateikt tikai pati Pirra. Un Devkali, neuzdrošinādamies noticēt balsij, atvēra acis.

Pirra skatījās uz viņu ar zeltainām, mitrām acīm, smaidīja un vienlaikus bija dusmīga. Tas notika ar viņu, kad pie viņiem veica pēdējo kratīšanu, un detektīvs no pārtikas skapja apakšas izvilka  pirms daudziem mēnešiem pazudušu bumbiņu un pielika to pie auss, lai pārbaudītu, vai tā nav laika bumba. - Bumba, - toreiz sacīja Pirra, - tūlīt eksplodēs. Devkali skatījās uz Pirru.

- Nu re, - sacīja Pavlišs. - Es iešu, man laboratorijā daudz darīšanu. Steidzamas lietas.

7

Ranmakana ķermenis tika atrasts astotajā dienā pēc kapteiņa slepkavības. Trīsdesmit kilometru attālumā no "Segežas", starp pakalniem. Pēc pēdām izdevās uzzināt, ka pēdējās divās dienās viņš klīda atpakaļ pie kuģa, taču apmaldījās un zaudēja spēkus.

Ranmakans bija bez skafandra un bez pistoles. Acīmredzot abus bija izmetis pa ceļam. Viņš bija pazaudējis arī lingvista kasti. Tiesa, pats Ranmakans to neatcerējās.

Kad viņš otro reizi tika atdzīvināts un viņš kļuva par otro divreiz augšāmcēlušos cilvēku Galaktikā. Viņš apgalvoja Bakovam, ka nav šķīries  ne ar pistoli, ne ar skafandru.