Planētas attīrītaji

— Tas ir iespējams,— Rišs nomurmināja, joprojām spiezdams uz pults pogas,— tomēr var būt arī pavisam kas cits.

Uzacis saraucis, viņš lūkojās tukšajos ekrānos, bet tad pagriezās pret īvu.

— Tātad tu esi atgriezies ītakā — mūsu mīļajā kaktā.

— Tā vien rādās, ka jūs šeit no visas tiesas esat par to šaubījušies.

— Saproties, «šaubīties» nebūs īstais vārds, bet es . . .

Rišs aprāvies no jauna pagriezās pret kontrolekrāniem.

— Nu — ko tad tu . . . Pasaki!

— Nē, nekas. Tu visu šo pusgadu nevienu reizi nedevi par sevi nekādu vēsti.

— Ko lai es pavēstītu? lielāko daļu laika pavadīju sanatorijā. Mediķi piespieda izņemt pilnu profilaktisko ciklu.

— Tas šeit nenāks par ļaunu.

— Riš, vai ir kas jauns?

— Gan jā, gan nē . .. No vienas puses, viss rit pēc plāna: kvadrāts pēc kvadrāta. No otras, vienā kvadrātiņā, kā šķiet, briest pārsteigums. Vilens tev paskaidros, ja tu atgriezīsies pie zemūdens meklējumiem.

— Un kas vēl?

— Teikšu tev skaidri un gaiši: nekā interesanta. Kārtējie darbi. Jā, Odingva šodien dzenas pakaļ kaut kādam tērauda konstrukcijas gabalam. Tas verķis pa divi lāgi pamanīts no stacionārajiem pavadoņiem. Padomā, elektronika to neuztver, bet vizuāli tas novērots divas reizes. Droši vien mētājies sāņus no galvenajām trasēm. Tika

nolemts, ka jāiznīcina. Odingva aizlidoja, bet pagaidām nevar atrast. Pēdējo ziņojumu saņēmu pirms stundas.

— Kas gan tas varētu būt?

— Visticamāk, ka būs kādas pirmās orbitālās observatorijas fragments. Toreiz vēl nebija instrukcijas «IN-viens».

— Pagājušais gadsimts atkal atgādina par sevi.

— Un atgādinās vēl un vēl. Piegānījuši visu tuvo kosmosu! Žvadzināja par meteorītu draudiem, bet paši sagādājuši darbu vairākām paaudzēm. Meklējumi kosmosā nu jau norit vairāk nekā četrdesmit gadu, tomēr Zemes apkaime vēl aizvien nav pilnīgi droša lidojumiem.

— Riš, kas jauns virszemes grupās?

— Arī nekas, bet darba jau pietiek.

— Un kā ar cilvēkiem?

— Patiesību sakot, diezgan bēdīgi. Vilens sagatavojis kārtējo uzsaukumu jaunatnei. Pie mums joprojām neviens lāgā negrib nākt. Esam pārāk tālu no zinātnes priekšpulka. Pilsētās kādreiz bijuši slaucītāji, sētnieki, atkritumu vedēji. Savākuši visādas grabažas un īpašās izgāztuvēs sadedzinājuši. Bet vai tad mūsu Viraks nenodarbojas ar to pašu? Mainījies ir darbu apjoms, metodes, tehnoloģija, taču būtība ir palikusi tā pati.

— Rišār, kas tev lēcies? Vai nav laiks arī tev doties atvaļinājumā?

— Sen jau bija laiks. .. Bet es sāku prātot, vai nebraukt pavisam prom. Man ir apnicis būt par pagātnes asenizatoru.

— Paklau — kas manā prombūtnē pie jums te noticis?

— Nekas nav noticis . . . Taču puiši iet prom. Rojs un Stīvs aizgāja, Iljass neatgriezās no atvaļinājuma . ..— Rišs uz brīdi apklusa.— Nu, par Irmu tu jau droši vien zini. . . Neņem ļaunā, Iv, bet es biju gandrīz pārliecināts, ka arī tu paliksi tur — Lielajā zemē, kur darāmi īsti darbi.

īvam pēkšņi šķita, ka lielā telpa ir satumsusi. Viņš pat palūkojās uz logu. Nē, pie skaidrajām debesīm joprojām spoži spīdēja saule.

«Tā, tieši par to es visvairāk baidījos. Irma . . . Tātad šeit viņas nav. Tātad viņas toreizējā negaidītā aizbraukšana nav bijusi kaprīze. Vai tiešām viņa neatgriezīsies? Nekad? . . .» īvs papurināja galvu un abām rokām atmeta atpakaļ garos, gaišos matus. Uz Rišu neskatīdamies viņš sacīja:

— Nē. Man patīk mūsu darbs. Patīk. Vai tu dzirdi?

Viņš apklusa, gaidīdams atbildi, bet Rišārs vienīgi

paraustīja plecus un no jauna pievērsās kontrolekrāniem. Zālē valdīja klusums. Klusums un skumjas.

«Jā, izrādās, ka viss ir daudz sliktāk, nekā es biju paredzējis,» Ivs domāja. «Muļķis! Esmu velti cerējis. Ja Rišārs aizbrauks, būs pavisam draņķīgi. . . Un kāpēc es atvedu šurp Dāriju? Bet tā jau bija viņas ideja. Tomēr vajadzēja atrunāt. Ar Rišāru gan, šķiet, viss vēl nav zaudēts. Viņam jau šad tad uznākusi depresija. Jāapsprie- žas ar Vilenu. Tas, ja vien gribēs, izvēdinās viņam smadzeņu krokas.»

— Nu, par ko tu aizdomājies?— Rišārs jautāja un pavīpsnāja.— Nožēlo, kas esi atbraucis? Vai tad tu nezināji par Irmu? Jūs taču kopā aizceļojāt. Paklau, vēl nav par vēlu. Amfībija uz lidostu atiet pēc pusstundas. Tikai es viens pats esmu tevi te redzējis. Dodies prom — meklē viņu!

— Nē,— īvs apņēmīgi sacīja.— Kāds tam sakars ar Irmu? Tā ir viņas darīšana. Katram pašam jāizlemj, ko viņš uzskata par pareizu. Es nepametīšu Viraku. Riš, es esmu atgriezies strādāt! Vai tad mūsu darbs kļuvis mazāk svarīgs? Esmu vienisprātis ar Vilenu: Viraks arī ir priekšējā līnija. Tie esam mēs, kas gādājam, lai dzīve būtu drošāka, vieglāka, skaistāka. Pa ceļam šurp es redzēju, ka cilvēki itin labi dzīvo tur, kur vēl pirms desmit gadiem pletās radioaktīvie tuksneši. Paies neilgs laiks — un Viraka attīrītāju rokās būs Zemes klimata un laika apstākļu atslēgas .. . Bet tu saki: «Tālu līdz priekšējām līnijām …» Nieki!

— Iv, cik gadu tu strādā Virakā?

— Desmit.

— Bet es — sešpadsmit. Pirms trim gadiem es dsmāju gandrīz tāpat kā tu.

— Tātad nesen kaut kas ir mainījies. Manas prombūtnes laikā.