Planētas attīrītaji

— Draudziņ, tas notika pamazām. Mani sāka kaitināt vienveidība, ikdienišķums. Jebkuram darbam ir ne vien sākums, bet arī gals. Mūsējam nav gala. Pirms piecdesmit gadiem tika plānots ap gadsimta vidu pabeigt okeānu attīrīšanu. Termiņš pagāja, kad mēs abi vēl nebijām nākuši pasaulē. Bet ko mēs darām?

— Riš, neviens neko citiem neuzspiež!

— Par laimi! Tāpēc es prātoju par aiziešanu.

— Zēl. . .— Ivs novērsās un sāka lūkoties laukā pa logu — tur, kur virs palmu galotnēm zilgmoja okeāns.

— Paies daži gadi — un tevi piemeklēs tā pati kaite,— pēc laba brīža sacīja Rišārs.

«Viņš it kā taisnojas,» Ivs nodomāja.

— Agri vai vēlu tas notiek ar katru. Nav iespējams atdot tam visu mūžu.

— Bet Vilens?

— Tādi kā Vilens ir izņēmumi.

— Tomēr tādi ir, vai nav tiesa?— Ivs spēji pagriezās ar visu krēslu.— Un ne jau Vilens viens ir atdevis Virakam savu mūžu. Viņš, bez šaubām, ir izņēmums. Dzīvs būdams, ieguvis nemirstību. Lielajā zemē viņam par godu jau tiek celti monumenti. Tie apliecina cieņu, pateicību. Vilenam un arī Virakam. Bet vai mēs abi neesam daļiņa no Viraka?

— Nu, nu, priecājies, ja tas palīdz tev saglabāt entuziasmu!

— Mans entuziasms, Riš, nav jāsaglabā. Vai zini, es biju mūsu skolā. Galvenais darbaudzinātājs atļāva man parunāties ar vecākā cikla puišiem. Daudzi pēc skolas beigšanas grib braukt pie mums.

— Grib . . . Viņiem vēl laika gana pārdomāt. Ja tu būtu atvedis kādu līdzi.. .

— Es atvedu.

— Interesanti gan, ko tad?

— Māsu. Mēs Kairā satikāmies. Un viņa . . .

— Māsu? Pie mums?— Rišārs izbrīnījies iesaucās, acis plati ieplezdams.— Tas tik ir joks! Kā redzams, atvaļinājums tev nav nācis par labu. Viņa droši vien ir beigusi normālskolu?

— Viņa ir beigusi Augstāko arhitektūras skolu. Patlaban mācās Mākslas akadēmijā. Viņa strādāja izrakumos.

— Un viņai sagribējās pastrādāt pie mums? Un tu, protams, neatrunāji? Tie esot cilvēki! Kur viņa ir?

— Lejā, parkā.

— Tūlīt ved šurp! Pēc nolikuma ikvienam, kas šeit iebraucis, jāierodas pie Galvenās bāzes dežurējošā dispečera. Kā viņu sauc?

— Dārija.

Rišs pagriezās ar visu krēslu pret iekšējo sakaru ekrānu.

— Uzmanību! Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa dežurējošais dispečers Rišārs Osovskis aicina

Dāriju Maklaju, kura tikko ieradusies salā. Dārija, lūdzu, uznāc Centrālā posteņa augšējā zālē! Tevi gaida.

Pa atvērtajiem logiem kā tāla atbalss atplūda Rišāra vārdi, kas bija izskanējuši lejā parkā no sarunu iekārtām.

Ivs piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās laukā. Tropiskās saules caurstarotajā sulīgajā zaļumā no Galvenās bāzes uz visām pusēm parkā aizstiepās sudraboti celiņi košu ziedu ietvarā. Pa vienu no tiem steidzīgi nāca tumšmataina meitene baltā, īsā tunikā. Vējš purināja viņas matus, un viņa pieturēja plīvojošās cirtas ar melnīgsnējām, līdz pleciem kailām rokām.

Ivs saknieba lūpas un, acis samiedzis, atskatījās uz draugu.

— Ko tu esi sagudrojis?

— Gribu paskatīties uz tavu māsu. Vai es vismaz tādējādi nedrīkstu gūt atalgojumu par vienmuļajām dežūrām? Turklāt pēc nolikuma mans pienākums ir ziņot Galvenajam par jauna darbinieka ierašanos. Viņa taču ir atbraukusi uz mūsu ūkņu strādāt?

— Protams.

— Tātad es rīkojos pēc nolikuma.

— Trešo reizi tu piemini nolikumu! Manas prombūtnes laikā, Riš, tu esi kļuvis formālists.

— Tu arī kļūsi tāds. Pirms izlemsi aiziet. Draudziņ, tas ir tikpat nenovēršams kā vecums.

Bez trokšņa atbīdījās durvis, un ienāca Dārija. Rišs atslīga krēslā un plati iepleta acis: «Kas to būtu domājis! Ivs ir nepārspējams! Ne ar vārdiņu neieminējās, ka viņam ir tāda māsa .. .»

— Dārija, tas ir Rišs . ..— īvs ar tikko manāmu zobgalību pārlaida skatienu no māsas uz draugu, kurš bija zaudējis valodu.— Tas pats . . . Vai tu atceries? Šodien viņš bāzē ir pats galvenais.

— Vai man jāziņo par ierašanos?

Šaurs smulgas sejas ovāls vijīgu, tumšu matu oreolā. Augsta piere. Košas lūpas. Zema, dziedoša balss. Lielas, melnas acis — vērīgas un nedaudz ironiskas. Slaids augumiņš. Daiļi pleci. Un kājas .. . Rišs gribēja pateikt kaut ko ļoti nozīmīgu, taču smejošās melnās acis viņam bija atņēmušas pēdējās runasspējas. Viņš klusēja un, mazliet apjucis, smaidīja.

Dārija pameta ašu skatienu uz brāli un bikli nolaida uz leju tumšās skropstas.

— Mums skolā stāstīja, ka Viraka inženieri izceļoties ar strauju reakciju.

— Hm . . .— Rišs iesāka, velti mēģinādams tikt vaļā no pēkšņā aizsmakuma.

— Vari uzskatīt, Dārija, ka tavs ziņojums pieņemts,— īvs pavēstīja, nosēdinādams māsu atzveltnes krēslā.— Nebrīnies, ka mēs esam tik lakoniski. Virakā cits citu saprot no pusvārda. Replika, kuru tu nupat dzirdēji, ir neparasti ietilpīga. Tajā ir gan atzinība, gan paškritiskas analīzes elements, gan šaubas, kas šajā situācijā ir gluži dabiskas. Bet patlaban Rišs sastāda programmu ESM, kurā tiks ievadīti tavi parametri, lai noteiktu, kurp tevi nosūtīt: uz kosmosu, okeāna dzelmē vai…