Planētas attīrītaji

— Vai tu beidzot apklusīsi!— piesmakušā balsī teica Rišs.— Citādi aizsūtīšu tevi pašu . .. vēl tālāk. Sveicināta, Dārija, un . .. piedodiet! Vainīgs jau ir Ivs. Viņš neko sakarīgu nepaskaidroja. Es domāju, ka visu par viņu zinu. Bet nezināju pat, ka viņam ir tāda māsa.

— Pieņemu jūsu atvainošanos . . .— Dārija pamāja.

— Esmu ar mieru pieņemt arī jūsu formulējumu «tāda», uzskatot to kā šeit iecienītu komplimentu. Priecājos ar jums iepazīties, Riš! Bet vispār jau es jūs pazīstu. Mēs esam tikušies, lai gan, protams, jūs mani neatceraties.

— Tikušies? Hmm . . . A-ā, atceros . . .

— Neko jūs neatceraties! Jūs uzstājāties skolā, kuru bijāt beidzis. Bet es biju šajā sarīkojumā. Pat kaut ko pajautāju. Laikam par milzu krakenu . . .

— Nu kā tad! . . .— Rišs atkal iesāka.

— Nemēģiniet apgalvot, ka jūs atceraties! Es toreiz biju pirmā cikla audzēkne. Starp citu, skolas Lielajā zālē, tāpat kā agrāk, karājas jūsu ģīmetne.

— Hmm? . . .

— Brāļa ģīmetne arī . ..— Dārija pamāja uz Iva pusi.

— Audzinātāji ar jums abiem briesmīgi lepojas. Bet, manuprāt, jūs tikāt pieminēti pat par daudz. Vēl esmu jūs redzējusi videoraidījumu ekrānā.

— Tas bija pērno rudeni,— Ivs ieminējās.

— Tencinu par paskaidrojumu!— Rišs uzmeta draugam niknu skatienu.— Ja atmiņa mani neviļ, videopro- gramma pēdējos gadus mūs ir atcerējusies tikai vienu reizi — un tas tiešām bija pagājušajā rudenī.

— Bet tas bija liels raidījums,— Dārija iebilda.— Liels un ļoti cildinošs.

— Un tajā nemaz tik daudz nerunāja par «mums»,— Ivs precizēja,— bet galvenokārt par Rišāru Osovski, kurš…

— Tā vien rādās, ka tu esi nolēmis mani galīgi nokaitināt . ..— Rišs viņu tūdaļ pārtrauca.— Nebendē man nervus! To, Dārija, neesmu es izdomājis, tas ir Vilena iemīļotais izteiciens. Man vēl trīs stundas jādežūrē.

— Vai redzi, Dārija, cik mēs šeit esam bikli!— Ivs nevainīgi piezīmēja.

Dārija jautri iesmējās.

— Senos laikos mēdza teikt: labāk bikls nekā lepns.

— Dārijas nākamā specialitāte ir pagātnes rekonstrukcija,— Ivs paskaidroja.— Viņa ir veco paradumu, ieražu, likumu un kodeksu lietpratēja. Viņai ir labas zināšanas vēsturē, senajā arhitektūrā, mūsu planētas mirušajās valodās.

— Iv, nepārspīlē!

— Bet kāpēc?— jautāja Rišs, pārlaizdams skatienu kontrolekrāniem.

— Ko — kāpēc?— Dārija nesaprata.

— Kāpēc ar to visu jānodarbojas tuvā kosmosa apgūšanas un starpzvaigžņu pētījumu laikmetā?

— Bet kāpēc jūs strādājat Virakā?

— Ar mums ir pavisam kas cits. Viraks diemžēl ir nepieciešams. Ja tā nebūtu, viss dzīvais uz šīs planētas sen būtu nosmacis vai aizrijies pats savos netīrumos.

— Tātad jūs cīnāties ar pagātni?

— Var teikt arī tā. Un kontrolējam tagadni.

— Bet es gribu izprast pagātni, lai atvieglotu kā jūsu uzdevumus, tā arī nākotnes pārvaldīšanu.

— Diezin vai ir iespējams izprast pagātni .. . Un kā var atvieglot mūsu darbu, ja, piemēram, kļūs zināms, ka vēlajos viduslaikos pati kaujinieciskākā reliģija bijusi katolicisms, bet pirms divsimt gadiem — birokrātija?

— Riš, pietaupi savu erudīciju,— Ivs aizrādīja.— Birokrātija nav reliģija.

— Tas nav svarīgi! Savu seku ziņā tā nav labāka.

— Ja aplūkojam birokrātiju kā pasaules uzskata elementu, tā patiešām stāv tuvu reliģijai,— īvam par izbrīnu, pavēstīja Dārija.— Tikai loti primitīvai reliģijai . . . Priekšmetu fetišisms, konkrēti — administrācijas un amatu, dokumentu, papīru fetišisms, klanīšanās tā saucamo autoritāšu priekšā, vienalga, vai tās būtu administratīvas, zinātniskas vai jebkuras citas autoritātes;

augstākstāvošā kults; citāti, nevis dzīvas domas; necieņa pret cilvēku. Vesels lielāku un mazāku dievību panteons! Cilvēcisko attiecību jomā tā bija atgriešanās tālā pagātnē. Jaunās tehnoloģijas laikmetā — atgriešanās pagātnē . . . Vai jums, Riš, tomēr nebūtu vieglāk likvidēt uz mūsu planētas šādas tādas birokrātisku izdarību sekas, ja jūs varētu atbildēt uz jautājumu «kāpēc?» . . . Kāpēc viņi rīkojušies tieši tā, nevis citādi?

Osovskis klusēdams nogrozīja galvu. Viņa uzmanību bija saistījis viens no ekrāniem, kurš zaļgani iegaismojās, tomēr tajā pašā mirklī atkal kļuva tukšs un pelēcīgs.

— Odingva gribēja stāties tiešos videosakaros, bet neizdevās,— šie vārdi bija domāti tikai īvam.— Ja būs kaut kas svarīgs, viņš tūlīt to pārraidīs pa radio Centrālajam postenim . . .

Visi trīs neviļus aizturēja elpu, un klusumā, kas iestājās, kļuva skaidri saklausāms, kā tikšķ metronoms, skaitīdams Zemes laika sekundes.

«Piecas, sešas, septiņas .. . desmit,» Dārija domās skaitīja. «Mēs esam kļuvuši vēl par desmit sekundēm vecāki.»

— Centrālais sakaru punkts!— sacīja Rišs.— Vai ir jaunas ziņas?

Tajā pašā mirklī automāta metāliskā balss atsaucās:

— Centrālā posteņa dežurējošajam dispečeram jaunas ziņas nav ienākušas.

— Sakari ar Odingvu?

Metāliskā balss uz brīdi noslāpa neizprotamā šalkoņā, bet pēc tam skaidri atbildēja:

— Atrodas ārpus radiouztveres robežas.

— Pateicos,— sacīja Rišs un, pavērsies pret īvu, piebilda:— Jocīgi.. .

— Vai jūs esat par kaut ko noraizējies?— Dārija jautāja.