Planētas attīrītaji

Rišs brīdi neatbildēja. Viņš pārlaida skatienu kontrolekrāniem un lielai reljefai pusložu kartei, kura atradās virs pults un kurā pulsēja simtiem daudzkrāsainu zibšņu, pēc tam pagriezās pret Dāriju un pasmaidīja:

— Nē, pagaidām viss ir normāli.

— Bet ko nozīmē uguntiņas lielajā kartē?

— Tās norāda, ka Viraks stāv sardzē un Zemes cilvēki var mierīgi strādāt un gulēt.

— Oho, vai tad jūs esat tik daudzi?— Dārija bija patiesi pārsteigta.

Rišs papurināja galvu.

— Diemžēl mūsu ir pārāk maz. Tā visa ir automātika. Cilvēki atrodas tikai dažās vietās un piedalās vienīgi visatbildīgākajās operācijās, kad atklājas, ka mehānismi ir bezspēcīgi. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, Dārija, uz kuru es neatbildēju . . .— Viņš uz mirkli apklusa un no jauna palūkojās uz pulsējošajām kartes uguntiņām, it kā tur meklēdams vārdus.— Redzat, man vēsture vienmēr ir likusies cilvēku neprāta samudžināts kamols … To atraisīt, manuprāt, nav iespējams — nav taču neviena pavediena, tikai saraustīti gali, kurus izvelk vēsturnieki .. . Katrs no jums tos iztulko pēc sava prāta. Iznāk vairāk vai mazāk ticamu mītu krājums.. . Bet mums šeit jāsaduras ar pilnīgi reāliem pagājības objektiem. Cīņā pret tiem mīti ir vāji palīgi. Kad zemūdens meklējumos okeāna dzelmē tiek atklāts veca kuģa vraks un tā tilpnēs nāvējoši indīgu vielu krājumi, kas spēj iznīcināt veselas planētas apdzīvotājus, mums vairs nav svarīgi, kurš reiz devis neprātīgo pavēli ielādēt šīs vielas kuģī un kādos apstākļos viņš gājis bojā. Virakam ir jāpadara nekaitīgs šis pagātnes «sūtījums».

— Vai jūsu uzdevums nebūtu vieglāks, ja jūs precīzi zinātu tā laikmeta vēsturiskos apstākļus vai vismaz periodu, kad .. .

Rišs vēlreiz papurināja galvu.

— Visi tamlīdzīgi «sūtījumi» nāk no divdesmitā gadsimta otrās puses. Lai tos datētu, pietiek ar normālskolas zināšanām. Galu galā mums nav pārāk svarīgi uzzināt, vai šis kuģis torpedēts otrā vispasaules kara laikā vai nogremdēts trīsdesmit gadus vēlāk, lai tiktu vaļā no apgrūtinošā krājuma, kura glabāšanas ilgums apritējis. Lai būtu kā būdams, mūsu uzdevums paliek tas pats — iznīcināt pagājības «atkritumus». Iznīcināt pēc iespējas ātrāk. Mums parasti neatliek laika analizēt vēsturisko situāciju.

— Ar jums, Riš, ir grūti strīdēties, tomēr es ceru, ka man izdosies kādreiz pierādīt, ka arī mūsu meklējumi ir noderīgi.

Osovskis paraustīja plecus.

— Droši vien tā ir. Varbūt pat mūsdienu tehnoloģijas atsevišķas nozares ir ieinteresētas tajos. Taču mums .. .— viņš neticīgi nogrozīja galvu.

— Dārija, necenties viņu pārliecināt,— teica Ivs. — Rišs ir nepieredzēti ietiepīgs un pēc sava domāšanas veida pragmatiķis. Viņš nespēj paciest teoretizēšanu.

Tomēr, kaut arī viņam piemīt visi šie drausmīgie trūkumi, viņš ir viens no labākajiem izlūkotājiem. Kad jāpārkož kāds īpaši ciets «rieksts», tiek sūtīts viņš. Pats Vilens rēķinās ar viņa domām.

— Dārija, neņemiet par pilnu šos vārdus,— Rišs atvai- rījās.— Viņš mēģina man lišķēt, lai dabūtu interesantu uzdevumu. Bet nekas nesanāks — kaut vai tāpēc, ka pašreiz tādu gluži vienkārši nav. Turklāt viņš pats ir nelabojams romantiķis, kam meklējumi svarīgāki par rezultātu. Viņš vēl aizvien cer uz Lielo Piedzīvojumu, kaut arī to laiks ir sen pagājis un mēs esam tikai atkritumu aizvācēji, kas tīra savu planētu.

— Bet kurp jūs mani sūtīsiet?— Dārija painteresējās.

— To izlems Galvenais. Sākumā droši vien uz kādu laboratoriju.

— Ā-ā . . .— Dārijas balsī izskanēja patiesa vilšanās. — Man arī ir savs sapnis. Sensens sapnis . . .

— Meklējumi kosmosā?

— Nē. Sī okeāna dzelmē.

— Tur nav nekā interesanta. Nebeidzams dūņains līdzenums, kas iegrimis mūžīgā tumsībā.

— Un tomēr . . .

— Brālis jūs kādreiz paņems līdzi, ja atgriezīsies pie okeāna attīrītājiem.

— Bet kur jūs, Riš, pašreiz strādājat?

— Es drīz aizbraukšu . . . atvaļinājumā. Ilgā atvaļinājumā. Es gaidīju, kad atgriezīsies Ivs.

Kosmisko videosakaru ekrāns no jauna iemirdzējās, tomēr attēls atkal neparādījās. Ekrāns pāris reižu uzzibsnīja un nodzisa.

— Tas man vairs nepatīk,— Rišs norūca.

Viņš pārslīdināja pirkstus pār vadības pults pogām.

— Uzmanību! Es — Viraks, es — Viraks! Izsaucu pla- nētkuģi «K-trīs»! Odingva, vai tu mani dzirdi? Tūlīt atsaucies!

Atbilde bija klusums.

Rišs atkārtoja aicinājumu vairākas reizes.

— Varbūt ir kādi traucējumi?— Ivs ieminējās.

— Neizskatās. Es teiktu, ka viņa signālus kaut kas noslāpē. Bet tas ir neticami. . .

— Vai viņš aizlidoja viens pats?

— Kopā ar praktikantu.

— Tad nav pamata izsludināt trauksmi.

— Trauksmi varbūt ne . .. Tomēr brīdināšu gan.

Rišs pagriezās pret sarunu ekrānu.

— Uzmanību! Es — Viraks! Viraka dežūrējošajiem dispečeriem stacionārajos pavadoņos: zuduši sakari ar pla- nētkuģi «K-trīs». Nodibiniet sakarus ar Odingvu un paziņojiet vadības Centrālajam postenim!

Dārija aizturēja elpu, gaidīdama no kosmosa tālēm atbildi, tomēr visi ekrāni klusēja.

— Kāpēc viņi neatbild?— meitene pārsteigta jautāja. — Vai viņi jūs dzirdēja?

— Protams. Un ir jau atbildējuši. . .— Rišs norādīja uz daudzkrāsainajās uguntiņās dzirkstošo karti.— Pavadoņi iesaistījušies meklējumos.