Samarkandas amulets

Tātad tas bija viņš cilvēks, kurš bija nozadzis Samarkan­das amuletu un pazudis bez pēdām, kurš bija pārgriezis rīkli šī maģiskā priekšmeta glabātājam un atstājis viņu guļam asins peļķē. Siržulauzēja algotnis. Augumā ļoti liels, galvas tiesu garāks par parastu mirstīgo un arī plecos platāks. Viņam mugurā bija gara, melna virsjaka ar pogām un platas bikses austrumnieku stilā, vaļīgi sabāztas augstos ādas zābakos. Svešā vīra bārda bija tintes melna, deguns plats un acis zem biezajām uzacīm caururbjoši zilas. Kaut gan tips bija liela auguma, viņš tomēr kustējās graciozi, vienu roku šūpodams gar sāniem, otru aizbāzis aiz jostas.

Šis algotnis apgāja apkārt automašīnas pārsegam un pienāca pie mana loga, nenolaizdams no mums acis. Pienākdams tuvāk, viņš palūkojās apkārt un pamāja; es pamanīju, ka mūs pavado­šie gūli atkal dodas atpakaļ uz lauku.

Pa pusei izbāzu galvu pa logu. Labrīt, es priecīgi teicu, cerams, ar pieklājīgu Londonas akcentu. Ernests Skvalls un dēls, pārtikas preču pievedums muižai.

Vīrietis apstājās un mūs uzmanīgi nopētīja.

-    Skvalls un dēls… Balss bija lēna un zema, bet acis caur­urbjoši vērās manī. Tas bija mulsinoši. Zēns man blakus skaļi norīstījās; es cerēju, ka viņš nekritīs panikā. Skvalls un dēls… Jā, jūs jau sen gaida.

-    Jā, šef.

-    Ko jūs esat atveduši?

-    Pārtikas preces, šef.

-    Kādas?

-    Hmm… Man nebija ne jausmas. Visādas, šef. Gribat apskatīt?

-    Pietiks ar īsu uzskaitījumu.

Sasodīts! Labi, šef. Mums ir kastes, mums ir skārda kār­bas ļoti daudz skārda kārbu neskaitāmas pakas un pudeles…

Viņš samiedza acis. Tu neizsakies pārāk precīzi.

Man blakus atskanēja smalka balstiņa. Netenjels bija palie­cies uz manu pusi. Viņš nesastādīja sarakstu, ser. To darīju es. Mēs esam atveduši Baltijas laša kaviāru, tārtiņa olas, svai­gus sparģeļus, kūpinātu Boloņas salami, Sīrijas olīvas, vaniļas stiebrus no Amerikas vidienes, tikko pagatavotus makaronus, lakstīgalu mēlītes ar aspiku, savās čaulās marinētus gliemežus, tikko maltus melnos piparus un rupjo sāli, austeres, strausa gaļu…

Algotnis pacēla roku. Gana. Un tagad es vēlos to apskatīt.

-   Jā, šef. Es drūmi izkāpu no furgona un devos uz tā aiz­muguri, sirsnīgi vēlēdamies, kaut zēns nebūtu tik ļoti devis vaļu iztēlei. Kas notiks, ja furgonā atradīsies pavisam citas pārti­kas preces, man bija pat bail domāt. Bet tagad tur vairs neko nevarēja darīt. Algotnim bezkaislīgi stāvot man aiz muguras, es atvēru furgona aizmugurējās durvis.

Viņš brīdi nopētīja atvestās preces. Ļoti labi. Varat doties tālāk uz māju.

Gandrīz neticēdams savām ausīm, es pārskatīju furgona pre­ces. Vienā stūrī es pamanīju kasti ar pudelēm un uz tās uzrak­stu: Sīrijas olīvas. Pa pusei paslēpta aiz tām bija maza kastīte ar lakstīgalu mēlītēm, turpat tālāk arī pakas ar makaroniem… Es aizvēru durvis un atgriezos pie stūres.

-    Kā mums tālāk braukt, šef?

Vīrietis nolika roku uz mana atvērtā loga stikla: tā bija kā nosēta ar šaurām, baltām rētām. Brauciet pa šo ceļu, līdz tas sadalās, tad dodieties pa labi uz mājas aizmuguri. Tur jums dos tālākus rīkojumus. Izdariet visu, kas jādara, un atgriezieties. Pirms aizbraucat, es jūs brīdinu: tagad jūs ierodaties ļoti varena burvja privātajā īpašumā. Nenovirzieties no ceļa un nemēģiniet nekur ielavīties, ja jums dārga dzīvība. Sodi ir smagi un liks līt jūsu asinīm.

-    Jā, šef.

Viņš pamāja ar galvu, pakāpās malā un deva mums atļauju braukt. Es iedarbināju motoru un lēni izbraucu cauri arkai. Drīz vien mēs izslīdējām cauri arī abiem aizsargkupoliem; tie lika manai būtībai sarauties un nodrebēt. Un tad jau mēs atra­dāmies uz smilšaina, līkumota ceļa, kas vijās starp kokiem.

Palūkojos uz zēnu. Viņa seja neko neizteica, bet pār deniņiem ritēja sviedru lāsīte. Kā tu zināji nosaukt visas tās preces? es jautāju. Tu taču palūkojies uz kravu tikai pāris sekundes.

Viņš viegli pasmaidīja. Esmu taču trenēts šādiem nolūkiem. Lasu ātri un atceros precīzi. Nu, ko tu domā par viņu?

-    Par Siržulauzēja algotni? Viņš nav džins un, manuprāt, nav arī burvis no viņa nevēdī tāda samaitātības smaka kā nojums visiem. [89] [1] Es nemaz nebiju rupjš! Nu labi, biju, bet pamatoti. Varbūt es neesmu Izlūklodes velnēns (atceries visas tās nāsis!), bet man ir ļoti laba oža, un es gandrīz vienmēr varu saost burvi, pat ja viņš ir maskējies. Visi tie gadi, ko viņi pavada piedūmotās istabās, izsaucot varenas būtnes no Citas pasaules, piešķir burvju ādai īpašu smaku, kurā sajaucas vīraka un baiļu aromāts. Ja vēl tad tu neesi pārliecināts, vari palūkoties viņiem acīs: parasti tajās varēs saskatīt lēcas.

-    Bet mēs zinām, ka viņam bija izdevies nozagt amuletu, tā ka šim vīram noteikti piemīt zināma vara… Un viņš izstaro milzīgu pašpārliecinātību. Redzēji, kā gūli viņam paklausīja?

Netenjels sarauca pieri. Ja viņš nav ne burvis, ne dēmons, kāda gan vara viņam var būt?

-    Neļaujies pievilties, es noslēpumaini sacīju, pastāv arī citi varas veidi… Iedomājos Pretošanās kustības meiteni un viņas biedrus.