Samarkandas amulets

Atkal atskanēja tuvojošās automašīnas troksnis, un es atkal pārskrēju uz otru koku pudura pusi, lai palūkotos no krasta lejup. To izdarījis, es zināju, ka pienācis īstais laiks. Mums tuvo­jās tumši zaļš pārtikas preču piegādātāja furgons, garš un kan­tains, ar jauniem dubļu aizsargiem un tikko kā mazgāts. Uz vie­niem sāniem tam bija uzkrāsots melns uzraksts: SKVALLS UN DĒLS, PĀRTIKAS PREČU PIEGĀDĀTĀJI NO KROIDONAS,

GARŠĪGAS PĀRTIKAS PRECES JŪSU GALDAM. Un man par prieku izskatījās, ka automašīnā sēž pats Skvalls un dēls. Pie stūres bija pavecāks vīrs ar pliku galvu. Un viņam blakus sēdēja ziķerīgs puika zaļā cepurē. Abi izskatījās dedzīgi un labi uzpo­sušies lielajai dienai. Šķita, ka vecā vīra galva bija nopulēta līdz spīdumam.

Lauku pele aiz akmens sasprindzināja muskuļus.

Furgons piebrauca tuvāk, rūkdams un grabēdams. Es pār­baudīju debesis ne miņas no strazdiem un citām briesmām. Viss tīrs.

Furgons nogriezās ap koku pudura stūri, prom no Hedlhe­mas redzamības robežas.

Gan Skvalls, gan viņa dēls bija atvēruši logus, lai sajustu patīkamo vēja brāzmu. Zēns dungoja jautru melodiju.

Kad automašīna jau bija nobraukusi pusi ceļa gar koku puduri, dēls sadzirdēja čaboņu ārpus automašīnas. Viņš palū­kojās pa labi.

Un ieraudzīja lauku peli, kas šāvās pa gaisu karatē uzbru­kuma pozā, izstiepusi nagus, pakaļkājām pa priekšu un tieši viņam virsū.

Pele ielēca pa atvērto logu. Ne Skvallam, ne dēlam vairs nepietika laika reaģēt. Automašīnā norisinājās vesels kustību juceklis, tā nošūpojās uz priekšu un atpakaļ, viegli noraustījās un uzbrauca uz ceļa augstās malas, kur tās riteņi sašķiebās un paslīdēja. Motors nosprauslojās un noslāpa.

Mirklis klusuma. Atvērās durvis. Vīrietis, kas ļoti līdzinājās Skvallam, izlēca ārā, pastiepās atpakaļ un izvilka ārā Skvalla un dēla nekustīgos ķermeņus. Dēls bija zaudējis lielāko daļu drēbju.

Aizvilkt abus cilvēkus pāri ceļam, augšā pa piekalnīti un iekšā krūmu puduros neprasīja vairāk par vienu mirkli. Es noslēpu viņus kazenāju biezoknī un atgriezos pie furgona. [84] [1] Fakvarls būtu apsvēris, vai daudz lietderīgāk nebūtu vienkārši viņus aprīt, kamēr Džabors nebūtu apsvēris neko, bet tā arī izdarījis. Bet es esmu atklājis, ka manai būtībai cilvēka miesa ir kaitīga. Tas ir kā ēst sliktas jūras veltes mutē uzkrājas pārāk daudz netīrumu.

Šis bija grūts darbiņš. Džins un automašīna vienkārši nesa­der kopā; sēžot automašīnā, rodas tik dīvaina sajūta, it kā tu būtu iesprostots skārda līķautā, ko ieskauj benzīna, eļļas un mākslīgās ādas smakas, kā arī cilvēku un viņu radīto lietu aro­māti. Tas tev atgādina, cik vājš un mazvērtīgs acīmredzot jūtas cilvēks, ja viņam nepieciešami šādi sagrabējuši pārvietošanās līdzekļi, lai aizceļotu kaut kur tālāk.

Turklāt es nemaz īsti nepratu braukt. [85] [1] Vienīgā pieredze automašīnas vadīšanā man bija Lielajā karā, kad Lielbritānijas armija bija apmetusies trīsdesmit jūdzes no Prāgas. Cehu burvis, kura vārdu es tomēr nenosaukšu, uzdeva man nozagt angļiem kaut kādus svarīgus dokumentus. Viņu nometne bija labi apsargāta, un man vajadzēja tikt garām ienaidnieku puses džinam, braucot pie stūres ambu­lances automašīnā un tā iekļūstot angļu nometnē. Es braucu ļoti slikti, bet tas man palīdzēja papildināt savu maskēšanos (ieceļot ambulances auto­mašīnā katru kareivi, ko pa ceļam biju notriecis). Kad ierados nometnē, visus pacientus steigšus nogādāja uz slimnīcu, tikmēr es aizlavījos prom un nozagu nometnes plānu.

Tomēr man izdevās atkal iedarbināt motoru un nobraukt no apmales uz ceļa. Tad devos uz krustcelēm. Tas viss bija prasījis mazāk nekā minūti laika, bet atzīšos, ka biju nobijies: acīgam sargkareivim varētu būt radušās aizdomas, kāpēc furgons tik ilgi brauc garām koku pudurim. Krustcelēs es piebremzēju, aši palūkojos apkārt un uzsaucu pa pasažieru logu.

-    Ātri! Kāp iekšā!

Netālais krūms mežonīgi nolīgojās, mašīnas durvis tika atrautas vaļā, un Netenjels jau sēdēja man blakus, elsdams kā zilonis. Durvis aizcirtās, un pēc brīža mēs jau bijām aiztraukušies tālāk, nogriežoties uz Hedlhemas ceļa.

-    Tas esi tu, vai ne? saimnieks pūta, skatīdamies uz mani.

-   Protams. Un tagad pārģērbies, cik ātri vien vari. Pēc mirkļa būs klāt sargkareivji.

Zēns grozījās pa krēslu, velkot nost mēteli un ķerot Skvalla dēla kreklu, zaļo žaketi un bikses. Pirms piecām minūtēm šis tērps bija bijis tik kārtīgs, bet tagad izskatījās pagalam saņurcīts.

-    Pasteidzies! Viņi tuvojas.

Pāri laukam no abām pusēm tuvojās sargkareivji, lēkājot un rikšojot, melnajiem apmetņiem plandot. Puika vēl knakstījās gar kreklu.

-    Pogas ir tik ciešas! Es nevaru tās atpogāt!

-    Velc pāri galvai!

Sargkareivis pa kreisi tuvojās ātrāk. Varēju jau saskatīt tā acis divus melnus ovālus ar kniepadatas lieluma gaismiņām vidū. Es mēģināju braukt ātrāk, bet nejauši nospiedu nepareizo pedāli; furgons noraustījās un gandrīz apstājās. Netenjela galva tobrīd bija daļēji izbāzta pa krekla caurumu. Viņš atsitās ar pieri pret automašīnas paneli.

-    Au! Tu to izdarīji tīšām!