Samarkandas amulets

apņēmīga. Mūsu mērķis ir skaidrs. Vārti ar arku droši vien ir galvenā ieeja muižā un tur ir vienīgais caurums aizsargkupolos. Tur viņi pārbaudīs iebraucēju identitāti un caurlaides. Ja tiktu viņiem garām, mēs būtu iekšā.

-   Tikai lai mūs notvertu un nogalinātu, es piemetināju. Urrā!

-   Jautājums ir, viņš turpināja, kā mēs tiksim iekšā.

Netenjels kādu laiku sēdēja, acis ar roku aizsedzis, un vēroja,

kā saule noriet aiz laukiem un tie pārklājas ar pelēkzaļām ēnām. Sargi parādījās neregulāri, neatstājot aiz sevis ne smakas (vai, pareizāk sakot, mēs bijām pārāk tālu, lai saostu sēra smaku).

Neskaidra skaņa atkal pievērsa mūsu uzmanību ceļam. Pa ceļu, kas aizstiepās līdz horizontam, šurp kaukdama brauca automašīna, kas no jūdzes attāluma izskatījās pēc melnas sēr­kociņu kastītes: tā bija burvja mašīna, kas traucās starp dzīvžo­giem, uz katra pagrieziena uzstājīgi pūšot autotauri. Tā sasnie­dza krustceles, piebremzēja un, pārliecinājusies, ka no pretējās puses neviens netuvojas, pagriezās uz labo pusi pa ceļu uz Hedlhemu. Kad automašīna tuvojās vārtiem, pār tumšajiem laukiem lielā ātrumā tai pretī traucās divi sargi, mantijām plīvojot aiz viņiem kā saplēstām burām. Sasnieguši dzīvžogu, kas auga abās pusēs ceļam, sargi vairāk netuvojās automašīnai, bet lidoja tai blakus, kamēr tā sasniedza vārtus. Šeit ēnas bija biezas un tum­šas, un bija grūti saskatīt, kas notika tālāk. Automašīna pie­brauca pie vārtiem. Tai tuvojās kāds garš siluets. Sargi paslēpās koku ēnās. Un tagad jau automašīna turpināja ceļu, cauri arkai un tālāk, prom no skatiena. Tās dūkoņa pagaisa vakara vējā. Sargi aizlidoja atpakaļ uz laukiem.

Zēns apsēdās un izstaipīja rokas. Nu, viņš teica, tagad mums ir skaidrs, kas jādara.

35

KRustceles bija laba paslēptuve. Visi transportlīdzekļi, kas tām tuvojās, piebremzēja, lai izvairītos no sadursmes ar iespē­jamo pretimbraucēju, turklāt no Hedlhemas muižas šo vietu nošķīra biezs ozolu un lauru koku puduris. Turklāt tas solījās būt arī labs slēpnis uzglūnēšanai.

Tātad mēs tonakt devāmies turp. Zēns rāpoja četrrāpus gar ceļu dzīvžoga aizsegā, bet es lidoju viņam pa priekšu sikspārņa veidolā.

Mums blakus neparādījās neviens sargkareivis, pāri neaiz­lidoja neviens novērotājs. Netenjels sasniedza koku puduri un paslēpās krūmos, kas auga lielākā ozola pakājē. Pieķēros pie zara un karājos tur, uzmanīdams apkārtni.

Mans saimnieks snauda vai vismaz mēģināja snaust. Es savukārt vēroju nakts ritmus: pūces un grauzēja acumirklīgo skrējienu, divu ežu ķīviņu, kāda niķīga džina klaiņošanu. Pāris stundu pirms rītausmas mākoņu aizkars pašķīrās un pār mums uzmirdzēja zvaigznes. Prātoju, vai Siržulauzējs uz muižas jumta vēro zvaigžņu rakstus un ko tie viņam stāsta. Kļuva vēss. Lau­kus pārklāja sarma.

Pēkšņi sapratu, ka manam saimniekam noteikti pamatīgi salst.

Ar šo apziņu man pagāja vēl viena patīkama stunda. Un tad es iedomājos vēl kaut ko. Puika savā slēpnī varēja nosalt līdz nāvei. Tas nebūtu labi: tad es nekad vairs netiktu vaļā no saso­dītās tabakdozes. Ar nožēlu nolaidos no koka un devos krūmājā viņu meklēt.

Man par lielu atvieglojumu, Netenjels joprojām bija dzīvs, lai gan sejā nedaudz zilgans. Viņš bija saritinājies, ietinies mētelī un paslēpies zem lapu kaudzes, kas viegli čabēja, viņam drebi­noties.

-    Gribi mazliet sasildīties? es pačukstēju.

Knauķis nedaudz pagriezās. Nevarēja īsti saprast, vai šis dreb vai pakrata galvu. -Nē? -Nē.

-    Kāpēc?

Netenjela zobi bija tik cieši sakosti, ka viņš tikko spēja atvērt muti. Tas varētu pievērst viņu uzmanību.

-    Esi pārliecināts, ka te nerunā tavs lepnums? Negribi pie­ņemt palīdzību no nejauka dēmona? Tev vajadzētu uzmanīties no šī sala no tāda var atmirt locekļi. Esmu redzējis, kā tas notiek.** Tas bija ļoti, ļoti riebīgi. Atgādini, lai es tev to kādreiz pastāstu.

-    L-liec mani mierā.

-    Labs ir. Es atgriezos savā kokā. Nedaudz vēlāk, kad aus­trumos debesis kļuva gaišākas, es dzirdēju, kā puišelis savā slēpnī sāk šķaudīt, bet citādi viņš palika stūrgalvīgs un kluss savā paša radītajā neērtajā stāvoklī.

Līdz ar gaismas iestāšanos rēgoties apkārt sikspārņa ādā sāka kļūt aizdomīgi. Nolaidos krūmos un kļuvu par lauku peli. Saimnieks bija turpat, kur biju viņu pametis, sastindzis kā dēlis un ar stipri pilošu degunu. Apmetos uz zariņa viņam blakus.

-    Kā būtu ar kabatlakatiņu, ak, pavēlniek? es ievaicājos.

Ar zināmu piepūli viņš pacēla roku un noslaucīja degunu

mēteļa piedurknē un tad nošķaudījās. Vai viss kārtībā?

-    Joprojām nedaudz zem kreisās nāss. Citādi tīrs.

-    Es jautāju par ceļu.

-   Viss kārtībā. Vēl ir pārāk agrs. Ja tev vēl palicis kas ēdams, labāk paēd tagad. Mums jābūt gataviem, kad garām brauks nākamā automašīna.

Kā vēlāk izrādījās, mums nemaz nevajadzēja steigties. Visi četri ceļi palika klusi un tukši. Mans ceļabiedrs apēda atlikušo ēdienu un saritinājās slapjajā zālē, vērojot vienu no ceļiem. Acīmredzot viņš bija nedaudz saaukstējies, jo visu laiku drebēja. Es skraidīju uz visām pusēm, vērojot, vai netuvojas nepatikša­nas, tad beidzot atgriezos pie saimnieka.