Samarkandas amulets

Šo sapņojumu pārtrauca zēns, apsēzdamies man pretī. Mums vajadzētu ieplānot turpmāko rīcību, viņš drūmi teica. Kā mēs varēsim tikt cauri aizsargbarjerām?

Muižā ar mainīgiem kupoliem un sargkareivjiem, es pre­cizēju, būs grūti ielavīties nepamanītiem. Mums būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs Trojas zirgam. Netenjels neizpratnē palūko­jās uz mani. Nu, zini, kāds priekšmets, kas izskatītos pietie­kami nevainīgs, lai viņi to ielaistu pa vārtiem. Un mēs varētu tajā paslēpties. Nudien ko viņi mūsdienās vispār māca burv­jiem? [79] [1] Acīmredzot ne jau klasisko vēsturi. Šāda nezināšana būtu satriekusi Fakvarlu, kurš lielījās, ka tieši viņš esot ieteicis Odisejam domu par koka zirgu. Esmu pārliecināts, ka viņš melo, bet nevaru to pierādīt, jo Trojas karā nepiedalījos: es tolaik biju Ēģiptē.

-    Tātad mums vajadzētu kaut kur paslēpties, zēns norūca.

-   Vai tev ir kādi priekšlikumi?

-    Ne-e.

Saraucis pieri, saimnieks domāja tālāk. Tik saspringti, ka gandrīz varēja dzirdēt, kā viņa smadzenēs griežas zobratiņi.

-    Viesi ieradīsies rītdien, puika skaļi prātoja, un viņi taču būs jāielaiž iekšā, tā ka rītdien pa vārtiem noteikti plūdīs liela auto straume. Varbūt mēs varētu iekļūt aiz vārtiem ar kādu no šīm automašīnām.

-    Varbūt, es teicu. Bet visi burvji noteikti būs līdz zobiem bruņojušies ar aizsargvairogiem, un viņus pavadīs acis izvalbī­juši velnēni. Mums būs grūti ielavīties viņu automašīnās nepa­manītiem.

-    Un kā ar apkalpojošo personālu? Netenjels turpināja.

-   Arī viņiem taču kaut kā jātiek iekšā.

Tā nebija slikta doma. Lielākā daļa kalpu jau būs muižā, es teicu, bet tev taisnība daži varētu ierasties arī svinību dienā. Noteikti tiks piegādāts arī svaigs ēdiens. Un, iespējams, ieradīsies izklaidētāji, mūziķi vai jokdari… Netenjels nicinoši savilka lūpas. Jokdari ?

-    Kuram te ir lielāka pieredze ar burvjiem man vai tev? Burvju mākslinieki ierodas vienmēr. [80] [1] Burvjiem ir briesmīga gaume! Un tā ir bijis vienmēr. Ak jā, sabiedrībā viņi izliekas par izsmalcinātiem un atturīgiem estētiem, bet, tiklīdz viņi atpūšas savā lokā, kā tev šķiet, vai viņi klausās kamerorķestrus? Nē. Viņus uzjautrina rūķīši, kas staigā uz koka kājām, un bārdainas vēderdejotājas. Maz zināms fakts par Zālamanu Gudro: pa vidu spriedumu pasludināšanai viņu izklaidēja libāniešu jokdari.

-    Bet svarīgi ir tas, ka muižā ieradīsies cilvēki, kas nav burvji. Tātad, ja mēs nokļūtu pie muižas pietiekami agri, mums varbūt rastos iespēja iebraukt aiz vārtiem kopā ar kādu no viņiem. Ir vērts mēģināt. Bet tagad tev vajadzētu pagulēt. Kad nokļūsim vajadzīgajā stacijā, mums vēl tāls gabals ejams.

Zēna plakstiņi bija svina smagi. Vismaz šoreiz viņš nestrī­dējās.

Nudien, man jāsaka, ka esmu redzējis, kā ledāji apklāj zemi ātrāk, nekā kustējās šis vilciens, tā ka Netenjels dabūja pienā­cīgi pasnaust. Bet beidzot mēs ieradāmies stacijā, kas atradās vistuvāk Hedlhemas muižai. Uzmodināju savu saimnieku, un mēs izkāpām uz stacijas perona, kuru bija apsēduši dabas spēki. Pa betona plaisām spraucās dažādu pasugu zāle, bet pussagru­vušās uzgaidāmās telpas sienas un jumtu bija pārņēmis uzņē­mīgs tītenis. Zem sarūsējušām lampām ligzdoja putni. Te nebija ne biļešu kases, ne kādas citas zīmes par cilvēku klātesamību.

Vilciens aizlīgojās prom tik lēni, it kā grasītos izlaist garu. Otrpus sliedēm balti vārti veda uz nebruģētu ceļu. Tam abās pusēs stiepās plaši lauki. Es sasparojos: bija tik patīkami bei­dzot izsprukt no pilsētas nežēlīgā tvēriena un atrasties starp kokiem un labības laukiem. [81] [1] Lai gan šos laukus bija izveidojuši un iekopuši cilvēki, tiem nepiemita nekādas maģiskas smakas. Burvji jau kopš neatminamiem laikiem ir bijuši caurcaurēm pilsētnieki: viņi zeļ un plaukst pilsētās, vairojoties gluži kā žurkas mēra laikā un skraidot pa biezi savītiem tenku un intrigu tīkliem kā resnvēderi zirnekļi. Tuvākās ārpilsētas burvju kopienas Ziemeļamerikas un Āzijas stepju šamaņi darbojas tik atšķirīgi, ka gandrīz nevar tikt saukti par burvjiem. Bet viņu laiks jau pagājis.

-    Mēs dosimies uz priekšu pa šo ceļu, es sacīju. Muiža ir vismaz deviņas jūdzes tālu, tāpēc mēs varam pārāk neuzmanī­ties. Es… Kas tad nu?

Saimnieks izskatījās bāls un nemierīgs. Nekas. Tikai… Neesmu radis pie šāda… plašuma. Nespēju saskatīt nevienu māju.

-    Tas ir labi. Ja nav māju, tad nav cilvēku. Nav burvju.

-    Es jūtos dīvaini. Te ir tik kluss.

Izklausījās sakarīgi. Zēns nekad nebija bijis ārpus, pilsētas. Droši vien nekad arī nebija pastaigājies pa lielu parku. Šis tuk­šums viņu biedēja.

Es šķērsoju sliežu ceļu un atvēru vārtus. Aiz šiem kokiem ir ciemats, es teicu. Tur tu varēsi dabūt kaut ko ēdamu.

Tomēr pagāja zināms laiks, kamēr mans saimnieks pārstāja trīcēt un drebēt. It kā viņš baidītos, ka tukšie lauki un ziemāji uzbruks viņam kā ienaidnieki, un puika nepārtraukti grozīja galvu, cerēdams pamanīt šo uzbrukumu. Netenjels salēcās, sadzirdējis pat putna treļļus.