Samarkandas amulets

Neteljenu kaitināja paša bezspēcība. Sasodītais džins! Nekad nebija pa rokai, kad vajadzēja! Ja izdosies notvert šos zagļus, viņš tiem tā parādīs… Kurp tagad? Zēns apstājās pie plata, netī­rumiem noķepuša loga. Tālumā varēja dzirdēt ratiņu riteņu būkšķēšanu pret akmeņiem. Pa kreisi. Netenjels devās puišiem pa pēdām.

Nedaudz vēlāk viņš pamanīja, ka skaņa, kas skanēja priekšā, bija mainījusies. Apslāpētās balsis bija nomainījis darbības trok­snis. Netenjels zagās vēl uzmanīgāk, cieši piespiedies pie sienas, uzmanīgi liekot kājas, lai zem kājām nešļakstētu peļķes.

Iela kļuva arvien šaurāka, pāraugot bruģētā sānieliņā, kam abās pusēs stiepās nelielas darbnīcas, kuras jau sen bija pames­tas un kuru logi bija aiznagloti ar dēļiem. Durvju ailēs stie­pās ēnas kā lieli zirnekļa tīkli. Gaisā bija jūtama zāģu skaidu smarža.

Netenjels pamanīja, ka rateļi atstāti ieliņas vidū. Koka kārts ar lukturi galā, kas pirms tam bija piestiprināta pie Stenlija rati­ņiem, tagad bija noņemta nost un lukturis dūmakaini spīdēja kādā no durvju ailēm. Tur klusi sarunājās trīs cilvēki Freds, Stenlijs un vēl kāda sīka, melnā tērpta būtne. Nebija iespējams saskatīt tās seju.

Netenjels smagi elpoja un ieklausījās, lai sadzirdētu, par ko visi trīs runā. Nekā. Viņi atradās pārāk tālu. Tagad gan nebija iespējams tos pieveikt, bet jebkura informācija vēlāk varēja izrādīties noderīga. Bija vērts riskēt. Viņš pietuvojās vēl maz­liet.

Joprojām nekā. Viņš spēja noteikt tikai to, ka Freds un Sten­lijs pārsvarā klusēja un runāja trešais ar skaļu un asu balsi.

Vēl mazliet tuvāk…

Sperot nākamo soli, viņa zābaks atdūrās pret tukšu vīna pudeli, kas bija atslieta pret sienu. Tā salīgojās, atsitās pret mūri un atkal nostājās atpakaļ, jo nenokrita. Bet ar šo troksni bija pieticis. Gaisma no durvju ailes pārvietojās uz ielu; pret viņu pagriezās trīs sejas Stenlijs, Freds un…

Lai arī tas bija tikai īss brīdis, šī seja palika Netenjela atmiņā kā iegravēta. Tā bija meitenes seja, jauna un bāla, un visapkārt sejai taisni, melni mati. Viņas acis raudzījās plati un izbrīnīti, bet ne izbiedēti; jā, arī caururbjoši. Varēja dzirdēt, kā meitene izsaka pavēli, redzēt, kā Freds paliecas uz priekšu, un viņam virsū lidoja kaut kas gaišs un mirdzošs. Netenjels metās sāņus un sāpīgi apdauzīja galvu pret sienu. Viņam kaklā sakāpa žults, gar acīm dejoja zvaigznītes. Zēns iegāzās peļķē pie nama sie­nas.

Nebūdams īsti ne bezsamaņā, ne pie pilnas apziņas, viņš nekustīgi gulēja, acis aizvēris, miglaini apjauzdams, kas apkārt notiek. Tuvojās soļi, atskanēja skrapstoša skaņa, iešvīkstējās āda. Bija jūtams, ka kāds noliecas pār viņu un paspīdina sejā gaismu.

-    Tu nopūdelēji. Viņš ir atslēdzies, bet dzīvs. Sievietes balss.

-    Ja vēlies, Kitij, es viņam pārgriezīšu rīkli. Tas bija Freds.

Klusums, kas sekoja, varēja turpināties nezin cik ilgi; Neten­jelam bija zudusi laika izjūta. Nē… Tas ir tikai muļķa bērns. Iesim.

Tumšajā ieliņā iestājās klusums. Vēl ilgi pēc tam, kad galva vairs nereiba, ilgi pēc tam, kad slapjums bija izsūcies cauri mētelim un saldēja miesu, Netenjels palika nekustīgi guļam. Viņš neuzdrošinājās pakustēties.

Bartimajs 34

Biju jau atgriezies pirms vairāk nekā piecām stundām, kad skumji iečīkstējās vaļējais durvju dēlis un bibliotēkā ievilkās mans noskumušais, notašķītais un nelāgi smakojošais saim­nieks. Atstājot aiz sevis dubļu (vismaz es cerēju, ka tie bija dubļi) sliedi, viņš kā tāds milzu gliemezis rāpās augšup uz otro stāvu, kur bezspēkā atkrita pret sienu. Tīri zinātniskas inte­reses dēļ es iededzu mazu liesmiņu un apskatīju viņu tuvāk. Par laimi, man jau iepriekš bija bijušas darīšanas ar nagainajiem velnēniem un tiem līdzīgām būtnēm, jo skats, kas pavērās, nebija no skaistajiem. Likās, ka knēvelis ir tiešā nozīmē izvārtīts pa īpaši smirdīgu dumbrāju vai kūts pagalmu, pirms tam iebāžot galvu mēslu mucā un tikko nopļautā zālē. Viņa mati slē­jās stāvus kā dzeloņcūkas sari. Džinsa bikses bija saplēstas un asiņainas no ceļgala uz leju. Uz vaiga vīdēja liels nobrāzums un virs auss nejauka brūce. Bet vislabākais bija viņa acis gluži neprātīgas.

-    Labi pavadīji vakaru? es ieminējos.

-    Uguni, viņš nošņācās, iekur uguni. Es salstu.

Bija mazliet neparasti dzirdēt, ka tik pavēloši runā cilvēks, kas izskatījās tā, ka pat šakālis tam būtu gājis ar līkumu, bet es neņēmu ļaunā. Man tas viss šķita pārāk uzjautrinoši. Tāpēc savācu dažādus koka gabalus, atkal iededzu uguni un apsēdos tik tuvu savam saimniekam (pieņēmis Ptolemaja izskatu), cik nu vien mans izsmalcinātais deguns atļāva.

-     Cik patīkamas pārmaiņas, es mundri teicu. Parasti džins pārnāk mājās pārguris un netīrumiem klāts. Man šāds jaunievedums tīri labi patīk. Kāpēc tu aizgāji no bibliotēkas? Vai tevi atrada Siržulauzēja sūtītie spiegi? Vai ielauzās Dža­bors?

Puika runāja lēni, zobiem klabot. Es izgāju nopirkt avīzi.

Jo tālāk, jo labāk! Es nosodoši pašūpoju galvu. Šādi bīstami darbi jāuztic labāk apmācītiem cilvēkiem: nākamreiz jāpalūdz palīgā vecmāmiņa vai kāds mazulis…