Samarkandas amulets

Netenjels sapņoja, ka ir vasara, viņš atrodas dārzā un viņam blakus sēž kāda sieviete. Zēns juta savādu mieru: sieviete runāja, viņš klausījās, un patīkamā balss saplūda ar putnu treļļiem un saules gaismas spožumu. Viņam klēpī gulēja neatvērta grāmata, bet viņš par to nelikās ne zinis: varbūt nebija to vēl izlasījis vai arī nemaz negribēja lasīt. Sievietes balss skanēja te skaļāk, te klusāk; Netenjels smējās un juta, kā maigā būtne apliek viņam ap pleciem roku. Tobrīd mākonis aizpeldēja priekšā saulei un gaiss kļuva vēss. Pēkšņa vēja brāzma atrāva vaļā grāmatu un sāka šķirstīt tās lapas. Sievietes balss kļuva zemāka, un viņš pirmo reizi palūkojās viņas sejā… Zem garo, gaišo matu viļņa pēkšņi parādījās džina glūnošās acis un pavērtā mute. Roku skāviens ap viņa pleciem kļuva ciešāks, un jaunais burvis juta, kā tiek vilkts tuvāk savam ienaidniekam. Viņš atvēra muti, lai kliegtu…

Un pamodās, sarāvies kamoliņā, vienu roku kā aizsargājoties izstiepis priekšā sejai.

Uguns bija izdegusi, un debesis jau sāka krēslot. Bibliotēkas istabā biezēja ēnas. Katrā ziņā bija pagājušas vairākas stundas, kopš viņš bija aizmidzis, bet Netenjels nejutās atspirdzis, drīzāk sastindzis un nosalis. Viņam gribējās ēst; ceļoties kājās, zēns juta, cik novārdzis patiesībā ir. Acis sūrstēja.

Piegājis pie loga, viņš palūkojās pulkstenī. Bez divdesmit četri: diena jau sliecās uz otru pusi. Bartimajs vēl nebija atgrie­zies.

Kad pār pilsētu nolaidās krēsla, viri ar gariem āķiem iznāca no veikaliem un aizvilka logiem priekšā nakts žalūzijas. Pāris minūšu abās ielas pusēs atbalsojās žalūziju rīboņa un graboņa, kas aizskanēja, it kā simtiem cietokšņu vārtu tiktu nolaisti priekšā metāla režģi. Cita pēc citas iedegās laternas, un Neten­jels redzēja, ka arī istabās virs veikaliem tiek aizvilkti aizkari. Garām patraucās autobusi ar gaišiem logiem; cilvēki steidzās pa ietvi, kārodami ātrāk nokļūt mājās.

Bartimajs vēl nerādījās. Netenjels nepacietīgi soļoja pa auk­sto, tumšo istabu. Šī kavēšanās viņu kaitināja. Un lika justies bezspēcīgam sakritību un apstākļu upurim. Un tā tas ir bijis vienmēr. Kopš Siržulauzēja uzbrukuma pagājušajā gadā līdz pat Martas kundzes nāvei Netenjels nebija spējis dot atbildes trie­cienu un paša vājums viņam vienmēr bija dārgi maksājis. Bet tagad viss mainīsies. Zēnu nekas vairs neaizturēs, viņam nav nekā, ko zaudēt. Kad džins atgriezīsies, viņš…

-    Vakara izdevums! Jaunākās ziņas!

No pustumšās ielas atlidoja balss. Piespiedis pieri pie loga, Netenjels redzēja, kā pa ielu šūpojas maza, vāja gaismiņa. Tā karājās no garas kārts, kas bija piesieta pie rokas ratiņiem. Avīžzēns bija atpakaļ.

Pāris minūšu Netenjels vēroja, kā viņš tuvojas, un saspringti domāja. Patiesībā jau it kā nebija iemesla pirkt vakara izde­vumu: kopš rīta maz kas varēja būt mainījies. Tomēr laikrak­sti bija viņa vienīgā saikne ar ārpasauli; varbūt vēl viena avīze varētu sniegt vairāk informācijas par policijas sekmēm viņa meklēšanā, par konferenci. Turklāt, tā sēžot un neko nedarot, viņš vienkārši sajuks prātā. Netenjels parakņājās bikšu kabatā un saskaitīja atlikušo naudu. Pietiekami. Uzmanīgi virzīdamies pa pustumšo telpu, viņš nokāpa lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu un pa kādu vaļēju dēli izlīda ārā.

-     Vienu avīzi, lūdzu. Netenjels notvēra avīžzēnu, kad tas jau grasījās griezties ap stūri. Rūtainā cepure bija atstumta pakausī, un uz pieres tirgonim krita baltu matu šķipsnas. Uzru­nātais palūkojās apkārt un it kā negribīgi pasmīnēja.

-    Atkal tu. Joprojām uz ielas?

-    Vienu avīzi. Jaunajam burvim likās, ka zēns tā dīvaini uz viņu skatās. Viņš nepacietīgi pastiepa monētas. Man ir nauda.

-    Es jau neteicu, ka nav, draudziņ. Tikai visas avīzes es esmu jau pārdevis. Viņš norādīja uz tukšajiem ratiņiem. Bet manam kolēģim gan vajadzētu būt palikušiem pāris eksemplā­riem. Viņa kvartālā tik labi nepērk kā manējā.

-    Nekas. Ja nav nav. Netenjels pagriezās uz promiešanu.

-    Ak, viņš jau tepat ir. Tas neaizņems pat ne minūti. Mēs vienmēr dienas beigās satiekamies pie Klepera Galvas. Tepat ap stūri.

-     Nu… Netenjels vilcinājās. Bartimajs varēja atgriezties kuru katru brīdi, un viņam taču bija pavēlēts neiet laukā. Bija pavēlēts? Kurš te bija saimnieks? Tas jau bija tikai ap stūri; viss būs kārtībā. Lai notiek, viņš teica.

-    Tad ejam. Avīžu pārdevējs devās prom, rokas ratiņiem čīkstot un šūpojoties uz bruģa. Netenjels soļoja viņam blakus.

Sānieliņa bija klusāka nekā galvenā iela, un viņiem garām pagāja tikai pāris cilvēku, kamēr abi nokļuva līdz nākamajam stūrim. Nedaudz uz priekšu stāvēja krodziņš zema un neglīta celtne ar plakanu jumtu un pelēkām sienām. Tikpat neglīts zirgs bija uzgleznots uz nepievilcīgas izkārtnes, kas karājās virs krodziņa durvīm. Netālu no ieejas Netenjels ar bažām pamanīja mazu Modrības lodi.