Samarkandas amulets

Netenjels, kas sēdēja pie loga, ļāva avīzei nokrist zemē, nolieca zodu uz krūtīm un aizvēra acis. Izlasīt par notikušo bezkaislīgā avīžrakstā bija par daudz; tas trāpīja zēnam kā zibens spēriens. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, aptvēris ar rokām ceļus; vēlējās, kaut varētu raudāt, bet nespēja. Tas nebija labi… Bet viņš jutās pārāk noguris. Vienīgā vēlēšanās gulēt, gulēt…

Zēnu kāds pabukņīja ar zābaku; tas nebija pārāk maigs pie­skāriens. Netenjels satrūkās un atvēra acis.

Blakus stāvēja džins ar savu pierasto smaidiņu lūpās. Viņš rokās turēja papīra maisiņu, no kura plūda kārdinoša ēdiena smarža. Bads pārvarēja Netenjela pašcieņu viņš paķēra papīra maisiņu no Bartimaja rokām, gandrīz izliedams sev klēpī karsto kafiju no polistirola krūzītes. Zem krūzītes bija divi rūpīgi ietīti papīra sainīši, un katrā no tiem atradās silta gaļas un salātu sviestmaize. Jaunajam burvim šķita, ka nekad dzīvē nav ēdis neko tik garšīgu. Pāris minūšu laikā viņš bija notiesājis abas sviestmaizes un tagad sildīja apsaldētos pirkstus pie karstās kafijas krūzes.

-    Tā nu gan bija izrāde, džins novilka.

Viņa saimnieks iestrēba kafiju. Kā tu to visu dabūji?

-    Nozagu. Liku kioskā sagatavot paciņu līdznešanai un tad, paņēmis maisiņu, aizbēgu, kamēr viņš sita čeku uz kases apa­rāta. Nekas īpašs. Protams, tika izsaukta policija.

Netenjels noelsās. Tikai policijas mums vēl trūka!

-    Neuztraucies. Viņi meklēs garu, gaišmatainu dāmu zvēr­ādas kažokā. Runājot par kažokiem… viņš norādīja uz nelielu drēbju kaudzīti, kas gulēja uz grīdas, te tu atradīsi labākas drēbes. Mēteli, bikses, cepuri un cimdus. Ceru, ka tev derēs. Ņēmu pašus mazākos, kādus vien varēju atrast.

Pēc kāda laiciņa Netenjels jau bija puslīdz labi paēdis, labāk ģērbies un jau nedaudz atguvies. Viņš apsēdās pie ugunskura, lai sasildītos. Džins apmetās blakus, vērdamies uguns liesmās.

-    Viņi domā, ka to izdarīju es, zēns teica, norādot uz avīzi.

-    Un ko tad tu gaidīji? Siržulauzējs taču neies visā atzīties, vai ne? Kurš burvis gan tik muļķīgi rīkotos? Bartimajs zīmīgi piemiedza Netenjelam ar aci. Ugunsgrēks taču tika sarīkots ar mērķi noslēpt Siržulauzēja ielaušanos jūsu mājā. Un, tā kā neizdevās tevi novākt, viņš mēģinās visu vainu uzgrūst tev.

-    Mani meklē policija…

-   Jā. Policija no vienas puses un Siržulauzējs no otras. Viņa spiegi jau noteikti pilsētā dzen tev pēdas. Jauka, maza spiegu kustība. Viņš vēlas, lai tu pastāvīgi bēguļotu, slēptos un pat nedomātu viņam tuvoties.

Sarunas biedrs grieza zobus. To mēs vēl redzēsim. Ja nu es pats aizietu uz policiju? Es visu izstāstītu, un viņi varētu pār­meklēt Siržulauzēja māju un atrast amuletu…

-    Un tu iedomājies, ka viņi tevī klausīsies? Tu tagad esi aiz­domās turamais… Un, pat ja tā nebūtu, es tavā vietā tik un tā uzmanītos no varas iestādēm. Siržulauzējs nedarbojas viens pats. Viņa meistars Sīlers…

-    Sīlers? Nu, protams, krunkainais, sarkansejainais ve­čuks. Sīlers ir viņa meistars? Jā, es viņu zinu. Es noklausī­jos, kā viņi runā Parlamenta ēkā… Viņi runāja par amuletu! Ar viņiem kopā bija vēl viens, vārdā Laims.

Džins pamāja. Un tā var būt tikai aisberga redzamā daļa. Tonakt, kad es nozagu amuletu, man dzinās pakaļ neskaitā­mas Izlūklodes tas bija daudzu burvju darbs. Un, ja tā ir plaša sazvērestība, tu nevari droši doties uz varas iestādi, jo nekad nevar zināt, vai šis cilvēks tevi nenodos un pēc tam nenogalinās. Piemēram, arī maģisko priekšmetu tirgotājs Solto Pinns varētu būt viņu sabiedrotais. Tas ir viens no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem, viņi vakar kopā ēda pusdienas. To es uzzināju, kad biju aizkavējies Pinna veikalā.

Netenjels atkal sadusmojās. Tu biji nevērīgs! Es tev liku izspiegot Siržulauzēju, nevis apdraudēt mani!

-    Nomierinies, nomierinies. Tieši to jau es arī darīju. Es biju devies pie Pinna, lai noskaidrotu par amuletu. Siržulauzējs to ir ieguvis no burvja, vārdā Bīčems, turklāt uzdodams savam nolīgtajam vīram pārgriezt šim burvim rīkli. Valdība vēlas atgūt amuletu. Es būtu noskaidrojis vēl vairāk, bet diemžēl atsteidzās ifrīts un aizrāva mani uz Taueru.

-    Bet tu izbēgi. Kā tev tas izdevās?

-    Ak, tas bija diezgan interesanti, Bartimajs novilka. Pa­tiesībā mani izglāba pats Siržulauzējs. Viņš noteikti bija padzir­dējis no Pinna vai kāda cita, ka ir sagūstīts ārkārtīgi izveicīgs džins, un tūlīt pat nospriedis, ka tam jābūt man, amuleta nolau­pītājam. Viņš aizsūtīja savus džinus Fakvarlu un Džaboru mani izglābt jāsaka, tas bija visai riskants pasākums. Kā tev šķiet, kāpēc viņš tā darīja?

-    Gribēja atgūt amuletu.

-    Tieši tā. Un viņš to drīz vien vēlas izmantot. Vismaz vakar­nakt viņš tā teica. Un Fakvarls stāstīja to pašu: nākamo pāris dienu laikā amulets tiks likts lietā. Tā ka laiks negaida.

Netenjelam kaut kas atausa atmiņā. Parlamentā kāds teica, ka Siržulauzējs drīzumā rīkojot balli vai konferenci. Kaut kur ārpus Londonas.