Samarkandas amulets

Bartimajs atkāpās malā un atlaida Netenjela plecus. Arī zēns pakāpās tālāk, plati iepletis acis, smagi elpodams. Dungodams kādu melodiju, džins piegāja pie loga un it kā nejauši garāmejot atkal iededza uguni. Netenjels pūlējās nomierināties un atgūt pašsavaldīšanos. Pār viņu vēlās vēl viens bēdu vilnis, bet viņš tam nepadevās. Tam nebija laika. Pavēlniekam jābūt stipram sava verga acīs.

-    Nu tad, saimniek, džins teica, apgaismo mani. Pastāsti, ko mēs darīsim!

Netenjels pūlējās runāt tik mierīgi, cik vien spēja. Pirmām kārtām man nepieciešams ēdiens un jaunas drēbes. Tad mums jāsaliek kopā viss, ko mēs zinām par Siržulauzēju un amuletu. Un jāuzzina, ko valdība domā par… vakardienas notikumiem.

-    Pēdējais nav grūti izdarāms, Bartimajs sacīja, norādot uz logu. Paskaties laukā!

32

Times! Rīta izdevums!

Avīžzēns lēnām ripināja savus rokas ratiņus pa ielu, apstāda­mies ikreiz, kad garāmgājēji pastiepa viņam monētas. Cilvēku uz ielas bija daudz, un tirgonis tikai ar grūtībām virzījās uz priekšu. Viņš bija ticis līdz maiznīcai, kad Netenjels un Barti­majs parādījās ēnainajā alejā pie pamestās bibliotēkas un iznāca uz ielas.

Netenjelam kabatā joprojām šķindēja atlikums no tās naudas, ko viņš bija paņēmis no Martas kundzes burkas tajā dienā, kad brauca uz pilsētu. Viņš palūkojās uz ratiņiem: pilni ar Times valdības oficiālo avīzi. Avīžzēnam galvā bija rūtaina žokejcepure, rokās bezpirkstu cimdi un mugurā garš, melns mētelis, kas sniedzās viņam gandrīz līdz potītēm, pirkstu gali zili no aukstuma. Ik pa laikam avīžu pārdevējs izbļāva to pašu aizsmakušo kliedzienu: Times! Rīta izdevums!

Netenjelam nebija daudz pieredzes saskarsmē ar vienkār­šajiem ļaudīm. Viņš uzrunāja zēnu visuzstājīgākajā balss tonī. Times. Cik tas maksās?

-    Četrdesmit pensi, sīkais. Netenjels pasniedza naudu un pretī saņēma avīzi. Avīžzēns paskatījās uz viņu sākotnēji vienaldzīgi, pēc tam jau ar pieaugošu interesi. Netenjels devās tālāk, bet puika vērsās pie viņa.

-    Tu izskaties briesmīgi, draudziņ, viņš jautri bilda. Visu nakti pavadīji uz ielas?

-    Nē. Netenjels savilka seju noraidošā grimasē. Viņš cerēja, ka tā liks svešajam turēties tālāk.

Nekā. Protams, ne, protams, ne, avīžzēns bilda. Un, pat ja tā būtu, es tevi nevainotu, ja tu to neatzītu. Bet pēc vakara signāla tev jābūt uzmanīgam. Policija okšķerē apkārt vēl vairāk nekā parasti.

-    Pēc kāda vakara signāla? džins pavaicāja.

Avīžu pārdevējs pārsteigumā iepleta acis. Tu esi galīgi atpa­licis, vecīt! Pēc tā briesmīgā uzbrukuma Parlamentam no šīs nedēļas ieviests vakara signāls precīzi astoņos vakarā. Tas gan neko nekaitē, bet no astoņiem tiek palaistas Izlūklodes un arī Nakts policija dodas apgaitā, un tad ir labāk paslēpties kādā kaktā, pirms viņi tevi atraduši. Liekas, ka jums līdz šim ir vei­cies. Zināt ko es varētu ieteikt labu vietu, kur pārlaist šo nakti, ja jums tas gadījumā būtu nepieciešams. Tur ir droši, tā ir pati labākā vieta… viņš ieturēja pauzi un palūkojās apkārt, … ja jums ir kaut kas pārdodams.

Netenjels palūkojās uz viņu neko neizsakošām acīm. Pal­dies. Mums nav, ko pārdot.

Zeperis pakasīja pakausi. Dariet, kā jums labpatīk. Nu, es arī nevaru te ilgi pļāpāt. Dažiem no mums jāstrādā. Es nu dodos prom. Viņš satvēra savu ratiņu rokturus un lēnām brauca prom, bet Netenjels ievēroja, ka avīžzēns vairākas reizes atska­tās pār plecu.

-    Dīvaini, Bartimajs noteica. Par ko viņš īsti runāja?

Viņa saimnieks paraustīja plecus. Viņš jau bija to aizmirsis.

Atnes man ēdienu un kādas siltākas drēbes. Es došos atpakaļ uz bibliotēku un izlasīšu avīzi.

-    Lai notiek! Pamēģini neiekulties nepatikšanās, kamēr esmu prom. Džins pagriezās un iejuka pūlī.

Trīs slejas garais raksts bija iespiests otrajā lappusē starp Nodarbinātības ministrijas ikmēneša paziņojumu par jaunu mācekļu uzņemšanu un korespondenci par Itālijas kampaņu. Tas ar nožēlu vēstīja, ka pagājušonakt postošā ugunsgrēkā savā mājā gājis bojā iekšlietu ministrs Artūrs Krūmložņa un viņa sieva Marta. Ugunsgrēks sācies apmēram piecpadsmit minūtes pāri desmitiem vakarā un pilnībā ticis apdzēsts tikai pēc trim stundām, sadarbojoties ugunsdzēsēju komandām un ārkārtas vienības burvjiem. Līdz tam laikam nams bija nodedzis līdz pamatiem. Arī divas blakus ēkas tikušas pamatīgi sabojātas, bet to iemītnieki laikus evakuēti. Rakstā bija teikts, ka ugunsgrēka cēloņi vēl nav noskaidroti, tomēr policija uz aizdomu pamata vēlas nopratināt Krūmložņas kunga mācekli Džonu Mandrāku, divpadsmit gadus vecu zēnu, kura ķermeni sadegušajā namā tā arī neatrada. Ir liecinieki, kas redzējuši, kā viņš bēg no noti­kuma vietas. Tika izteikti minējumi, ka šim Mandrākam bijusi nestabila psihe; jau pirms gada viņš bija uzbrucis vairākiem ievērojamiem burvjiem, un sabiedrībai tiek izteikts brīdinājums no viņa uzmanīties. Raksta nobeigumā bija piebilsts, ka Krūm­ložņas kunga nāve ir liels zaudējums valdībai, kam viņš bija uzticīgi kalpojis visu savu dzīvi un veicis daudzus nozīmīgus ieguldījumus, kurus šeit diemžēl nebija vietas uzskaitīt.