Samarkandas amulets

-    Nē, ko tu! Nevajag man pateikties! Bartimajs turpināja. Gandrīz jau nosarku… Es tikai vēlos redzēt, kā tu uzzīmē pentaklu. Tas ir viss, kas man pašlaik vajadzīgs.

-    Nē, Netenjels noteica. Vēl ne.

-    Kā, lūdzu? viņa kalps pārjautāja. Pēc dramatiskās izglābšanās, kas, pateicoties man, pagājušonakt notika, mana dzirde acīmredzot pasliktinājusies. Man izklausījās, ka tu tikko teici "nē".

-    Tieši tā. Es vēl nevaru tevi atbrīvot. Vēl ne.

Telpā iestājās smags klusums. Netenjels redzēja, kā nelielais ugunskurs sāk dzist, palēnām it kā iesūkdamies grīdas dēļos. Nu tas jau bija pagaisis. Koka gabali, kas pirms mirkļa bija tik omulīgi deguši, tagad pārklājās ar plānu ledus kārtiņu. Zēns juta, kā visu ķermeni pārņem aukstums. Elpa pēkšņi šķita asa, un katrs elpas vilciens sagādāja sāpes.

Jaunais burvis pieslējās kājās. Izbeidz! viņš dvesa. Iededz uguni!

Džina acis spīdēja. Tas nāks tev par labu, viņš teica. Es tikai tagad sapratu, cik nesaprātīgi biju rīkojies. Tu taču nemaz negribi redzēt uguni ne jau pēc tā, kuru tu pats vakarnakt izraisīji. Esmu pārliecināts, ka tevi grauž sirdsapziņa.

Netenjelam acu priekšā iznira mirgojoši tēli, degošā vir­tuve. Es neizraisīju ugunsgrēku, viņš čukstēja. Tā nebija mana vaina.

-    Nē? Tu noslēpi amuletu. Tu iegāzi Krūmložņu.

-    Nē! Es nedomāju, ka Siržulauzējs ieradīsies. Tas bija dro­šības nolūkos…

Ēģiptiešu zēns pasmīnēja. Tieši tā: personiskās drošības nolūkos.

-   Ja Krūmložņa būtu bijis pietiekami labs burvis, viņš būtu izglābies! Viņš būtu sakāvis Siržulauzēju un sacēlis trauksmi!

-    Tu taču pats tam netici. Skaties labāk patiesībai acīs tu viņus nogalināji!

Netenjela seja dusmās sašķiebās. Es gribēju atmaskot Sir­žulauzēju! Gribēju, lai varas iestādes pieķer viņu ar amuletu rokās!

-    Kam tas tagad vairs interesē? Tu nokavēji. Un izgāzies.

-    Pateicoties tev, dēmon! Ja tu nebūtu atvedis viņu uz mūsu māju, nekas tāds nebūtu noticis! Netenjels pieķērās pie šīs domas kā slīcējs pie salmiņa. Jā, tā ir tava vaina, un es tev atriebšos! Tu domā, ka jebkad tiksi brīvībā? Padomā vēlreiz! Tu esi saistīts ar Mūžīgo saistību.

-Ak tā? Nu tad labi… džins paspēra vienu soli un pēkšņi atradās pavisam tuvu. Tad es pats varu tevi nogalināt. Man nav, ko zaudēt. Es tik un tā nokļūšu tabakdozē, bet pirms tam vismaz gūšu apmierinājumu, pārlaužot tev sprandu. Un viņš vieglītēm uzlika rokas Netenjelam uz kakla.

Jaunais burvis juta, kā viņam uzmetas zosāda. Viņš apspieda vēlmi pagriezties un bēgt prom un tā vietā ieskatījās tumšajās, neko neizteicošajās acīs.

Ilgu laiku neviens no viņiem neko neteica.

Beidzot Netenjels aplaizīja sausās lūpas. Tas nebūs nepie­ciešams, viņš teica. Es tevi atbrīvošu, vēl pirms šis mēnesis būs beidzies.

Džins pievilka zēnu tuvāk. Atbrīvo mani tūlīt.

-    Nē, viņa pavēlnieks atteica. Mums vispirms jāpaveic viens darbiņš.

-    Darbiņš? Džins sarauca pieri. Viņa rokas ciešāk satvēra pretinieka plecus. Kāds darbiņš? Kas tad vēl te būtu darāms?

Netenjels ar lielām pūlēm saglabāja mieru. Mans meistars un viņa sieva ir miruši. Man viņi jāatriebj. Siržulauzējam jāsa­maksā par savu nodarījumu.

Ēģiptiešu zēna seja bija pavisam tuvu; Netenjels varēja redzēt, kā viņš čukst, bet nejuta viņa elpu uz savas sejas: Es jau tev teicu. Siržulauzējs ir pārāk varens. Tev nav ne mazāko cerību viņu uzveikt. Aizmirsti to, tāpat kā es esmu ar mieru to darīt. Atbrīvo mani un aizmirsti par šīm raizēm.

-    Es nevaru.

-    Kāpēc?

-    Es… es esmu parādā savam meistaram. Viņš bija labs cil­vēks…

-    Nē, nebija vis. Un tas nav galvenais iemesls. Džins čuk­stēja savam saimniekam ausī. Tagad tevi nedzen ne gods,, ne taisnīguma izjūta, puis, bet gan vistīrākā vainas apziņa. Tu nespēj pieņemt, ka tavai rīcībai ir šādas sekas. Tu meklē iespēju, kā apslāpēt savu vainas apziņu par to, ko esi nodarījis savam meistaram un viņa sievai. Ja tas ir labākais veids, kā cilvēki izvēlas ciest, tad lai tā būtu. Bet neliec man ciest līdzi!

Netenjels ierunājās pārliecinošāk nekā jutās. Kamēr šis mēnesis nav beidzies, tu pakļausies manām pavēlēm vai arī nekad neredzēsi brīvību.

-    Dzīšanās pakaļ Siržulauzējam tik un tā līdzinās pašnāvī­bai tā būs gan tava, gan mana nāve, Bartimajs pavīpsnāja. Tā ka es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai es nenogalinātu tevi tūlīt…

-    Bet pastāv taču iespējas, kā viņu atmaskot, Netenjels nespēja apstāties; viņš apzinājās, ka runā pārāk uztraukti, pārāk ātri. Mums tikai rūpīgi jāpadomā. Noslēgsim darījumu. Tu palīdzēsi man uzveikt Siržulauzēju, un es tevi tūlīt pēc tam atbrīvošu. Pēc šādas norunas mūsu starpā vairs nebūs nekādu pārpratumu. Mēs abi būsim ieinteresēti, lai viss izdotos.

Džina acis iemirdzējās. Kā jau parasti, apbrīnojami godīgs darījums, ko diktē viena puse tā, kurai pieder vara. Lai notiek. Man nav izvēles. Bet, ja tu kādā brīdī pakļausi mūs abus pār­mērīgam riskam, atceries, ka es pirms nāves tev atriebšos.

-    Piekrītu.