Samarkandas amulets

Gandrīz visu nakti Netenjels bija kā vājprātīgs joņojis pa dārziem un Londonas ziemeļpuses ceļiem, neko neredzošās acis iepletis, muti atvēris. Viņš to atcerējās tikai kā neprātīgu skrē­jienu naktī, rāpšanos pār sienām un traukšanos zem laternām, visu laiku ausīs skanot čukstus izteiktām pavēlēm, kurām viņš akli paklausīja. Netenjels miglaini atminējās, ka viņš tika pie­spiests pie aukstas ķieģeļu sienas, izgrūsts cauri dzīvžogam, saskrāpēts, savainots un izmircis. Nepaspējis attapties, zēns tika iegrūsts komposta kaudzē un, šķiet, nogulēja tur veselu mūžību, seju iespiedis jau sadalīties sākušās gļotās. Tas likās tik nereāli kā sapnī.

Un visa šī neprātīgā skrējiena laikā viņam acu priekšā bija stāvējusi Krūmložņas kunga baiļu izķēmotā seja, kad meistars bija ieraudzījis šakāļa galvu paceļamies no liesmām. Tikpat nereāli. Kā sapnis sapnī.

Netenjels neatcerējās, kā bija notikusi pakaļdzīšanās, vienīgi saprata, ka brīžam vajātājs bija nonācis pavisam tuvu. Izlūk­lodes zumēšana, dīvains, vēja nests ķīmisks aromāts: tas bija pēdējais, kas bija palicis atmiņā, līdz īsi pirms rītausmas viņi bija patvērušies šaurā ieliņā starp sarkanu ķieģeļu mājām un atraduši pamestu, ar dēļiem aiznaglotu namu.

Te viņi uz brīdi jutās drošībā. Te bija laiks padomāt, ko darīt tālāk.

Bet Martas kundze bija…

-    Auksts, vai ne? atskanēja pazīstama balss.

Netenjels novērsās no loga. Nedaudz tālāk izpostītajā istabā stāvēja zēns, kurš patiesībā nebija zēns, un vēroja viņu ar mir­dzošām acīm. Puika bija uzbūris sev mugurā biezu ziemas apģērbu platu jaku, jaunus, zilus džinsus, izturīgus, brūnus zābakus, pūkainu cepuri. Izskatījās, ka viņam ir silti.

-    Tu trīci, džins sacīja. Bet tu jau arī neesi kārtīgi saģēr­bies šādai ziemas pastaigai. Ko tu esi pavilcis zem tā džersijas džempera? Tikai kreklu, ja? Un paskaties uz savām plānajām kurpēm! Tās noteikti ir cauri slapjas.

Netenjels tik tikko dzirdēja, ko viņam teica. Domas klīda kaut kur tālu prom.

-    Šī nav vieta, kur ziemas laikā sēdēt pusplikam, Bartimajs turpināja. Paskat! Sienās spraugas, griestos caurums… Mēs šeit esam pakļauti visiem četriem elementiem. Brr! Vēsi.

Viņi bija apmetušies kādas ēkas augšējā stāvā, kur istabas bija plašas un tukšas, ar kaļķi balsinātās sienas pārklājušās ar zaļu un dzeltenu pelējumu. Gar sienām stiepās tukši plaukti, pilni ar putekļiem, netīrumiem un putnu mēsliem. Nenosakā­mas izcelsmes koka mēbeļu kaudzes, kas varēja būt gan galdi, gan krēsli, bija nevērīgi sakrautas stūros. Uz ielas pusi bija izbūvēts plats logs, un lejup veda marmora pakāpieni. Visa telpa smaržoja pēc mitruma un puvuma.

-   Vai negribi, lai palīdzu tev sasildīties? džins vaicāja, pie­šķiebis galvu. Tev tikai jāpasaka.

Netenjels neatbildēja. Viņš izpūta gaisā elpu.

Ēģiptiešu zēns panāca soli tuvāk. Es varētu sakurt uguni, viņš teica. Jauku, siltu uguni. Pār uguns elementu man ir pie­tiekami liela vara. Paskaties! viņa plaukstā uzmirdzēja lies­miņa. Re, cik te daudz koka… tāpat aizies postā. Kā tev šķiet, kas šī ir bijusi par vietu? Bibliotēka? Jā, laikam gan. Man šķiet, ka pēdējā laikā vienkāršajiem ļautiņiem nav ļauts daudz lasīt. Tā jau parasti notiek. Liesmiņa kļuva mazāka. Tev tikai jāpalūdz, ak, pavēlniek. Un es tev izdarīšu šo pakalpojumu. Tam jau draugi ir domāti.

Pavēlniekam klabēja zobi. Vairāk par visu pat vairāk par ēdienu, lai gan bads grauza vēderu kā nikns suns, viņam bija nepieciešams sasildīties. Mazā liesmiņa dejoja un lēkāja.

-    Jā, viņš aizsmakušā balsī teica. Iekur uguni.

Liesmiņa nodzisa. Bartimajs sarauca uzacis. Tas nu gan

nebija pārāk laipni.

Viņa saimnieks aizvēra acis un smagi nopūtās. Lūdzu.

-    Tā jau ir labāk. Liesmiņa atkal parādījās un aizdedzināja tuvāko galdu un krēslu grēdu. Netenjels piesteidzās tuvāk un apsēdās pie uguns, izstiepis pret to rokas.

Kādu laiciņu džins klusēja, klīzdams pa istabu. Netenjels juta, ka pirkstos atkal ieplūst dzīvība, bet seja palika nejūtīga. Zēns pamanīja, ka viņa kalps bija pienācis klāt, apsēdies pie uguns un tagad laiski bakstīja ugunskuru ar koka pagali.

-    Kā tu jūties? Bartimajs jautāja. Cerams, ka sāc palē­nām atkust. Viņš pieklājīgi gaidīja atbildi, bet Netenjels neko neteica. Es tev kaut ko pateikšu, džins turpināja, it kā viņi tāpat vien pļāpātu par dzīvi, tu esi interesants eksemplārs. Es savulaik esmu pazinis daudzus burvjus, bet reti kurš no viņiem ir bijis tik pašnāvnieciski noskaņots kā tu. Lielākā daļa burvju domātu, ka uzrasties pie varena ienaidnieka, lai paziņotu, ka tu esi nozadzis viņa vērtīgāko maģisko priekšmetu, nebūt nav spoža doma. īpaši, ja tu esi pilnībā neaizsargāts. Bet tu? Nūjā, to jau no tevis varēja gaidīt.

-    Man tas bija jādara, Netenjels atbildēja. Viņam nebija vēlēšanās runāt.

-    Mhm. Tev pilnīgi noteikti bija lielisks plāns, kas man un arī Siržulauzējam, starp citu, palika nepamanīts. Varbūt tu man pateiktu, kāds tas bija?

-    Paklusē taču!