Samarkandas amulets

Atguvos diezgan ātri un piecēlos kājās, bet, ticat vai neticat, pa šo laiku tas neciešamais puišelis bija pazudis. Pamanīju viņu kāpņu laukumiņā, steidzoties uz kāpņu pusi. Viņš kāpa lejup!

Neticīgi pašūpoju galvu. Ko es Netenjelam biju teicis par turēšanos tālāk no nepatikšanām? Viņš jau vienreiz bija ieskrē­jis taisni Siržulauzējam rokās, riskējot ar mūsu abu dzīvībām. Un te nu tas neprātis atkal skrēja prom, visticamāk, lai attaptos Džabora apskāvienos. Ir jau labi skriet, lai glābtu savu dzīvību, bet būtu vēlams skriet pareizajā virzienā. Savicināju spārnus un metos viņam pakaļ.

Otrais bēgšanas zelta likums ir: neradi liekas skaņas. Kad zēns bija sasniedzis apakšējo stāvu, es dzirdēju, kā viņš pārkāpj šo nerakstīto likumu ar skaļu kliedzienu, kas atbalsojās pa visu māju: Martas kundze! Martas kundze! Kur jūs esat? Puikas kliedzieni skanēja pat pāri dārdoņai, kas dunēja pa visu māju.

Izbolīju acis, metos lejup pa pēdējo kāpņu posmu un, nonācis priekštelpā, secināju, ka tā jau ir pilna ar dūmiem. Pa sienām dejoja liesmu mēles. Zēns jau bija man priekšā es redzēju, kā viņš skrien tieši ugunī.

-    Martas kundze!

Kaut kas dūmos sakustējās. Kāds tēls, kas bija sarāvies stūrī zem sagāztajām kāpņu margām. Arī puišelis to pamanīja. Viņš steberēja turp. Es lidoju vēl ātrāk un izstiepu uz priekšu nagus.

-    Martas kundze? Vai ar jums viss…?

Tēls izstiepās visā augumā. Tam bija dzīvnieka galva.

Mans saimnieks atvēra muti, lai kliegtu. Tieši tobrīd es viņu sakampu ap vidu. Zēns nelāgi iebrēcās.

-    Tas esmu es, muļķi, uzšņācu, velkot viņu uz kāpņu pusi. Tas grib tevi nogalināt! Vai gribi mirt kopā ar savu meistaru?

Jaunā burvja seja bija bāla. Šie vārdi bija viņu satriekuši. Man šķiet, ka tikai tagad Netenjels tā īsti bija sapratis, kas notiek, lai gan visu bija redzējis savām acīm. Bet es to pateicu labprāt; dažiem beidzot pienācis laiks saprast, ka katrai rīcībai ir savas sekas.

Cauri uguns sienai mums tuvojās Džabors. Viņa āda spīdēja kā ieeļļota, un uz tās atmirdzēja dejojošās liesmiņas.

Mēs atkal devāmies augšup pa kāpnēm. Mani locekļi smeldza no saimnieka svara. Viņš šķita sašļucis un nespējīgs pats kustēties.

-Augšup, es šņācu. Mēģināsim bēgt no jumta.

Netenjels izdvesa neskaidru skaņu. Mans meistars…

-    Ir pagalam, es sacīju. Visticamāk, aprīts vesels. Daž­kārt bija labāk būt precīzam līdz sīkumiem.

-    Bet Martas kundze…

-    Kopā ar savu vīru.

Un te, tici vai netici, šis muļķis sāka spārdīties un dauzīt mani ar savām mazajām dūrītēm. Nē! viņš kliedza. Tā ir mana vaina! Man viņa jāatrod… Knauķis locījās kā zutis, mēģinādams izslīdēt no mana tvēriena. Pēc brīža viņš jau būtu pārkritis pāri margām tieši Džaboram rokās. Es skaļi nolamā­jos [73] [1] Neuztraucies, tas bija senbabiloniešu valodā. Puika neko nesaprata. un, sagrābis viņu aiz auss, stiepu augšup.

-    Beidz pretoties, es teicu. Vai tu šodien jau neesi izdarījis pietiekami daudz muļķību?

-    Martas kundze…

-    Negribētu, lai tu esi miris, es uzšņācu. [74] [1] Tiesa, diezgan nepārliecinoši. Man tā likās pilnīgi loģiska vēlēšanās. Jā, tā ir tava vaina, bet, mmm, nevaino sevi. Dzīve ir domāta, lai to dzī­votu… un, mmm… Ak, lai nu paliek. Man jau sāka pietrūkt spēka. [75] [1] Psiholoģija nav mana stiprā puse. Man nav ne jausmas, kas motivē cilvēkus rīkoties tā vai citādi, turklāt man arī ir vienalga. Ar burvjiem pa­rasti ir pagalam vienkārši: viņus var iedalīt trīs kategorijās, un viņus motivē godkāre, alkatība vai bailes. Krūmložņa, piemēram, cik nu man iznāca viņu redzēt, bija baiļu pārņemtais tips. Siržulauzējs? Vienkārši godkārīgais, godkāre plūda no viņa ķermeņa kā slikta smaka. Arī puika bija no god­kārīgajiem, bet vēl ļoti jauns, nenobriedis. No turienes arī tie nesakarīgie altruisma jūtu uzplūdi.

Vai nu to panāca mani gudrie vārdi, vai ne, bet puika vairs nepretojās. Biju aplicis roku viņam ap kaklu un rāvu viņu augšup un ap stūriem, pa pusei lidodams, pa pusei skriedams, cik vien ātri varēju. Mēs sasniedzām otro stāvu un jau bijām ceļā uz bēniņiem, kad tieši zem mums kāpnes iekrakšķējās un ieliecās zem Džabora soļiem.

Līdzko sasniedzām bēniņus, mans saimnieks jau bija tiktāl attapies, ka gāja pats savām kājām, gandrīz bez pieturēšanas. Un tā, gluži kā maratonskriešanā ar sasietām kājām, mēs bei­dzot nokļuvām bēniņu istabā, kur gan mūs neviens nesagaidīja ar aplausiem. Bet arī tas jau bija sasniegums.

Pie loga! es saucu. Mums jātiek uz jumta! Aizstūmu Netenjelu līdz logam un atvēru to vaļā. Istabā iebrāzās auksts vējš. Uzlidoju uz jumta un, ieķēries tajā ar nagiem, pastiepu roku. Nāc taču! es saucu.

Bet, man par dusmām, tas neaprēķināmais puika vēl kavējās. Viņš metās uz istabas stūri, noliecās un pacēla kaut ko. Novē­rošanas disks. Nu, dieva dēļ! Mums pakaļ dzenas briesmonis ar šakāļa galvu, bet viņš vēl meklē kaut ko tādu! Tikai tad saim­nieks piesteidzās pie loga, bet viņa sejā joprojām nebija lasāma nekāda izteiksme.