Samarkandas amulets

Džaboram ir viena laba īpašība: viņš ir lēns. Džinam bija vajadzīgs zināms laika sprīdis, lai saprastu, kā uzkāpt pa līku­motajām kāpnēm. Ja mums pakaļ dzītos Fakvarls, viņš jau būtu paspējis mūs apdzīt, aizvērt un noslēgt logu un varbūt pat pie­kārt logam priekšā jaukas žalūzijas, pirms mēs būtu ieradušies. Bet mans saimnieks bija tik apātisks, ka, tikko biju paspējis viņu satvert, kad Džabors jau bija sasniedzis bēniņstāvu, dzirkstelēm lecot no viņa ķermeņa un aizdedzinot mājas sienas. Džins bei­dzot pamanīja zēnu, pacēla roku un paspēra soli uz priekšu.

Un atsita galvu pret zemajām bēniņu durvīm.

Tieši tas man bija vajadzīgs. Es noliecos, turoties pie jumta ar kājām kā pērtiķis, sagrābu savu saimnieku zem padusēm un atkal biju atpakaļ uz jumta. Kad mēs nogāzāmies uz jumta dak­stiņiem, pa logu izšāvās Uguns lode. Māja nodrebēja.

Netenjels būtu te nogulējis visu nakti, stiklainām acīm vērda­mies zvaigznēs, ja es to būtu pieļāvis. Man liekas, viņš bija šokā.

Varbūt nekad agrāk neviens viņu nebija mēģinājis nogalināt. Turpretī man jau bija izstrādājusies aizsargreakcija: acumirklī pielēcu kājās, uzrāvis augšā arī zēnu, un metos prom pajumtu, cieši turēdamies pie dakstiņiem ar nagiem.

Nokļuvu līdz tuvākajam skurstenim un, paslēpis zēnu aiz tā, palūkojos atpakaļ. Karstums darīja savu: uz jumta dejoja lies­mas, dakstiņi vairs neturējās vietā, un kaut kur jau ieliecās sijas.

Pie loga bija samanāma kustība: no liesmu apņemtās mājas izlidoja liels, melns putns. Tas nolaidās uz jumta kores un mai­nīja formu. Džabors palūkojās visapkārt. Es paslēpos aiz skur­steņa un pašķielēju uz ielas pusi.

Nekur neredzēja nevienu citu no Siržulauzēja kalpiem: ne džinus, ne Izlūklodes. Droši vien, atkal dabūjis savās rokās amuletu, Siržulauzējs vairs neuzskatīja, ka māja būtu jāaplenc. Viņš paļāvās uz Džaboru.

Palūkojos apkārt: mēs varējām aizbēgt pa māju jumtiem, kas bija savienoti savā starpā. Pa kreisi tumšais jumtu masīvs aiz­stiepās gar laternu apgaismoto ielu. Pa labi pletās ēnaini dārzi, pilni ar mūžveciem kokiem un bieziem krūmiem. Nedaudz tālāk ļoti tuvu pie mājas auga liels koks. Tā bija mūsu iespēja.

Bet zēns joprojām bija diezgan gauss. No viņa nevarēja gaidīt strauju skrējienu. Džabors mums trāpīs ar nākamo Uguns lodi, pirms vēl būsim nogājuši piecus metrus.

Riskēju un pabāzu galvu ap skursteni. Džabors jau tuvo­jās, nedaudz noliecis galvu, ošņājot mūsu pēdas. Drīz vien viņš uzminēja, kur mēs slēpjamies, un uzpūta skurstenim karstu dvašu. Bija pēdējais laiks izdomāt ģeniālu plānu.

Nekas uzreiz nenāca prātā. Es improvizēju.

Atstājis Netenjelu guļam uz jumta, pacēlos gaisā savā gargoilas izskatā. Džabors mani pamanīja; kad viņš atvēzēja roku, lai mestu Uguns lodi, es uz brīdi sakļāvu spārnus, ļaujot sev krist lejup. Uguns lode aizlidoja man pāri galvai un, nekādu ļau­numu nenodarot [76] [1] Tas ir, nenodarot nekādu ļaunumu man. Tas šobrid bija galvenais., nokrita uz ielas. Atkal savicināju spārnus un pielidoju tuvāk Džaboram, nenolaižot acis no mazajām liesmu mēlītēm, kas dejoja pie mana pretinieka kājām, plēšot nost dak­stiņus un laizot koka sijas, kuras turēja jumtu.

Draudzīgi izstiepu vienu nagaino ķetnu. Vai mēs nevarētu parunāties? Varbūt tavs saimnieks tomēr vēlētos dabūt puiku dzīvu?

Džaboram nekad nebija raksturīgi pārāk daudz runāt. Vēl viena Uguns lode aizšāvās man gar ausīm. Es aplidoju viņam apkārt, cik ātri vien varēju, noturēdams viņu pēc iespējas tajā pašā vietā. Katrreiz, kad džins raidīja sprādzienu, tā spēks arvien vairāk satricināja jumta daļu, uz kuras viņš stāvēja. Un ar katru reizi jumts nodrebēja spēcīgāk. Bet man jau sāka trūkt spēka manas māņu kustības kļuva arvien lēnākas. Nākamā Uguns lode aizķēra manu spārnu, un es nogāzos uz jumta.

Džabors paspēra soli uz priekšu.

Pacēlu roku un raidīju atbildes sprādzienu. Tas bija vājš un lidoja zemu, pārāk zemu, lai uztrauktu Džaboru. Tas skāra jumta dakstiņus tieši viņam pie kājām. Mans ienaidnieks skaļi, triumfējoši iesmējās…

… un šos smieklus pārtrauca krakšķis, ar kuru iebruka vesels gabals jumta. Koka sija, kas bija balstījusi jumta kori, sašķēlās divās daļās: šķērssijas sabruka, koks, ģipsis un dakstiņi gāzās lejup, aizraujot Džaboru līdzi. Džins katrā ziņā krita labu gabalu lejup cauri četriem degošiem stāviem līdz pat pazemes pagra­bam. Un daļa mājas bija uzgāzusies viņam uz galvas.

Pa caurumu jumtā izlauzās liesmas. Man šī skaņa izklausījās kā aplausi. Aši metos aiz skursteņa.

Zēns joprojām gulēja turpat, tukšām acīm vērdamies tumsā.

Mums ir pāris minūšu laika, es sacīju. Mēs nedrīkstam kavēties. Ejam.