Samarkandas amulets

Saimons Siržulauzējs neteica ne vārda, bet nenovērsa acis no Netenjela.

-   Vēl pirms stundas, Krūmložņa turpināja, es pieķēru šo zeņķi izspiegojam mani mana paša darbistabā. Viņam bija Novē­rošanas disks, bet es neko tādu viņam nekad neesmu devis. Ja viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu, tad kas zina, kādus noziegumus vēl spēj pastrādāt?

-    Pat tad, ja tā būtu taisnība, Siržulauzējs mierīgi teica,

-    kāpēc lai viņš gribētu mani apzagt?

Netenjels no sava skolotāja uzvedības varēja pateikt, ka viņš joprojām nav pazinis amuletu, un saprata, ka šī nezināšana vēl varēja viņus glābt. Vai Siržulauzējs noticēs, ka arī Netenjels nav zinājis, ko nozog? Viņš ātri ierunājās, cenzdamies izklausī­ties pēc iespējas bērnišķīgāks. Tā bija tikai palaidnība, viņš teica. Slikts joks. Gribēju atspēlēties par to, ka jūs mani toreiz nopērāt. Liku dēmonam nozagt no jūsu mājas, vienalga, ko. Gri­bēju to paglabāt līdz laikam, kad paaugšos un… mmm, sapra­tīšu, ko ar to iesākt. Ceru, ka tas nebija nekas vērtīgs, ser. Man ļoti žēl, ka sagādāju jums nepatikšanas…

Viņš apklusa, pats apzinādamies, cik nepārliecinošs bija šis stāsts. Siržulauzējs joprojām skatījās uz viņu, bet no viņa sejas izteiksmes neko nevarēja noprast.

Toties meistars tūlīt pat noticēja. Un sāka trakot. Tas bija pēdējais piliens, Mandrāk! viņš kliedza. Es tevi vedīšu tiesas priekšā! Pat tad, ja tev izdosies izvairīties no cietuma, tev atņems mācekļa statusu un izsviedīs uz ielas! Tu neda­būsi nekādu darbu! Tu būsi pēdējais starp vienkāršajiem ļau­dīm!

-   Jā, ser. Netenjels bija ar mieru uz visu, lai tikai Siržulau­zējs ietu prom.

-Man jāatvainojas, Siržulauzēj, Krūmložņa saņēma sevi rokās un izrieza krūtis. Mēs abi esam piekrāpti. Viņš ir node­vis mani un nozadzis tev šo vērtīgo dārgumu, šo amuletu… Viņš palūkojās uz mazo, zeltīto, ovālo priekšmetu, kas karājās zelta ķēdītē Siržulauzēja rokā, un pēkšņi saprata, kas tas tāds bija. Krūmložņa strauji ievilka elpu. Lai gan tas notika klusi, Netenjels to sadzirdēja pietiekami skaidri. Siržulauzējs nepa­kustējās.

No Krūmložņas kunga vaigiem aizplūda visa krāsa. Viņa acis urbās Siržulauzēja sejā, lai saprastu, vai viesis ir to pama­nījis. Netenjels darīja tāpat. Sirdij strauji sitoties, viņš tomēr dzirdēja, kā Krūmložņa mēģina turpināt teikumu, it kā nekas nebūtu noticis: … un mēs abi ar prieku redzēsim, kā viņš tiks sodīts; viņš nožēlos to dienu, kad tikai iedomājās…

Siržulauzējs pacēla gaisā roku. Viņa kolēģis apklusa.

-    Tad nu tā, Džon Mandrāk, Saimons Siržulauzējs teica. Es esmu pārsteigts. Jā, man ir sagādātas neērtības; pēdējās pāris dienas man nav bijušas vieglas. Bet tagad esmu atguvis savu dārgumu un viss būs labi. Lūdzu, neatvainojies. Tavā vecumā izsaukt tādu džinu kā Bartimajs ir nozīmīgs sasnie­gums; un tas, ka tev izdevies vairākas dienas saglabāt kontroli pār viņu, ir vēl apbrīnojamāk. Turklāt tava rīcība mani pilnībā satrieca, un tas notiek ļoti reti, turklāt tu to visu esi paveicis, Krūmložņam nezinot, kas gan notiek krietni biežāk. Ļoti gudri. Tikai beigās tu izgāzies. Kas tev lika uzņemties atbildību par savu rīcību? Es būtu mierīgi izrēķinājies ar Krūmložņu un licis tevi mierā. Viņa balss bija klusa un prātīga.

Mājas saimnieks centās iestarpināt kādu vārdu, bet Siržulau­zējs viņu apklusināja. Paklusē, vecais. Gribu uzzināt, kādi bija iemesli šādai rīcībai.

-    Tāpēc, ka tā nebija viņa vaina, Netenjels apātiski teica. Viņš neko par to nezināja. Šis strīds bija starp jums un mani, pat tad, ja jūs to nezinājāt. Meistaram ar to nebija nekāda sakara. Tāpēc es atnācu šurp. Netenjels sajuta, cik nesaprā­tīga bijusi viņa rīcība.

Siržulauzējs noklakšķināja mēli. Vai tas ir kāds bērnišķīgs priekšstats par cildenumu? viņš jautāja. Vismaz man tā šķiet. Cēla rīcība. Varonīgi, bet muļķīgi. No kā tu esi mācījies šādus uzskatus? Ne jau no Krūmložņas.

-    Es jūs aplaupīju, tāpēc ka jūs mani pazemojāt, zēns turpi­nāja. Es gribēju atmaksu. Tas arī viss. Sodiet mani, ja vēlaties. Man vienalga. Siržulauzēja mierīgā attieksme vairoja jaunajā burvī cerības. Varbūt viņš nenojauta, ka Netenjels ir zinājis par amuletu, varbūt viņš uzliks zēnam kādu sodu un dosies prom.

Krūmložņa acīmredzot cerēja uz to pašu. Viņš dedzīgi satvēra Siržulauzēju aiz rokas. Kā jau tu dzirdēji, Saimon, man ar šo lietu nav nekāda sakara. Vainīgs ir tas riebīgais puika. Vari darīt ar viņu, ko vēlies. Vari sodīt viņu tā, kā uzskati par nepiecie­šamu. Es to atstāju tavā ziņā.

Siržulauzējs atbrīvojās no tvēriena. Paldies, Krūmložņa. Zēnu es sodīšu mazliet vēlāk.

-    Labi.

-    Tiklīdz būšu ticis vaļā no tevis.