Samarkandas amulets

-    Ko? Krūmložņa uz brīdi sastinga un tad tādā ātrumā, kādu no veca vīra neviens nebūtu gaidījis, skrēja uz atvērtajām durvīm. Tiklīdz viņš bija paskrējis garām audzēknim, spēcīga vēja brāzma aizcirta durvis. Krūmložņa raustīja durvju rokturi un vilka durvis no visa spēka, bet tās nebija atveramas. Bailēs ievaidējies, meistars apcirtās riņķī. Viņi ar Netenjelu stāvēja vienā istabas galā, Siržulauzējs otrā. Zēns juta, kā trīc kājas. Viņš izmisīgi lūkojās apkārt pēc Bartimaja, bet zirneklis nekur nebija redzams.

Siržulauzējs silti uzlūkoja amuletu un rūpīgi aplika tā zeltīto ķēdīti ap kaklu. Es neesmu muļķis, Džon, viņš teica. Pro­tams, pastāv iespēja, ka tu nezini, kas šis ir par priekšmetu, bet es nevaru riskēt. Un saprotams, nabaga Artūrs gan zina, kas tas ir.

To padzirdējis, Krūmložņa izstiepa roku ar asajiem nagiem un satvēra Netenjelu aiz rīkles. Viņa balsī bija saklausāma panika. Jā, es zinu, bet es neko neteikšu! Tu vari man uzticē­ties, Siržulauzēj! Manis pēc tu vari to amuletu paturēt mūžīgi! Bet puika ir neglābjams muļķis; viņš ir jāapklusina, pirms izpļā­pājas. Nogalini viņu tagad, un lieta būs izbeigta! Viņa nagi ieurbās skolnieka ādā, kad meistars pagrūda zēnu uz priekšu; Netenjels sāpēs iekliedzās.

Siržulauzējs pavīpsnāja. Cik burvīga meistara pieķerša­nās savam māceklim! Ļoti aizkustinoši. Redzi nu, Džon, mēs ar Krūmložņu tev pasniedzam pēdējo mācību stundu par to, ko nozīmē būt burvim, un, pateicoties man, tu to šodien sapra­tīsi. Tu ticēji, ka burvis ir godājams brīnumdaris, kas uzņemas atbildību par saviem darbiem. Tie ir meli. Tādu burvju nav. Nav ne goda, ne cēluma, ne taisnīguma. Katrs burvis rīkojas tikai savā labā, izmantojot jebkuru izdevību. Kad viņš ir vājš, viņš izvairās no briesmām (tieši tāpēc viduvēji burvji nopūlas, lai saglabātu pastāvošo sistēmu, Artūrs par to zina visu, vai ne, Krūmložņa?). Bet, kad burvis ir stiprs, viņš uzbrūk. Kā tu domā, kā Ruperts Devro nāca pie varas? Viņa meistars pirms kādiem divdesmit gadiem nogalināja iepriekšējo premjerministru, un Ruperts mantoja titulu. Tā tas notika patiesībā. Tā tas notiek. Kad es nākamnedēļ likšu lietā amuletu, es vienkārši sekošu tra­dīcijai, kas aizstiepjas līdz pat Gledstona laikiem. Stikls ietrī­cējās, un Siržulauzēja roka jau bija pacelta, gatava žestam. Lai tevi mierina tas, ka vēl pirms tavas parādīšanās jau biju izlēmis nonāvēt tevi un visus pārējos, kas būs atrodami šajā mājā. Es nedrīkstu riskēt. Tā ka tava muļķība, ierodoties šeit, patiesībā neko nemainīja.

Netenjels pēkšņi iedomājās Martas kundzi sēžam virtuvē… Pār viņa vaigiem sāka līt asaras. Lūdzu…

-    Tu esi vājš, puika. Tāpat kā tavs meistars. Siržulauzējs sasita plaukstas. Darbistabā nodzisa visas gaismas. Grīda iedre­bējās. Netenjels juta, ka tālākajā istabas galā parādās kaut kāds tēls, bet bailes viņu bija sastindzinājušas, un viņam nepietika drosmes paskatīties, kas tas bija. Krūmložņa klusi murmināja Aizsargburvestības vārdus. Viņam visapkārt pacēlās zaļu aiz­sardzības staru tīkls. Netenjels atradās tīkla ārpusē, pavisam neaizsargāts.

-    Meistar!

Tobrīd atskanēja troksnis, it kā iebruktu raktuvju šahta, un istabā atbalsojās dārdoša balss. JŪSU PAVĒLE?

Siržulauzēja balss teica: Iznīcini viņus abus. Un visu dzīvo, kas vēl ir šajā mājā. Pēc tam nodedzini to līdz pamatiem!

Krūmložņa iekliedzās. Ņem puiku! Atstāj mani dzīvu! Un viņš ar visu spēku pagrūda mācekli uz priekšu. Netenjels paspēra pāris soļu, viņam aizķērās kāja, un zēns krita. Asaru pilnām acīm viņš mēģināja piecelties, apzinādamies tikai savu galējo bezpalīdzību. Tuvumā atskanēja plīstošu stiklu trok­snis. Jaunais burvis atvēra muti kliedzienam. Kaut kur virs Netenjela augšā parādījās naglotas ķetnas, kas sagrāba viņu aiz rīkles.

Bartimajs 30

KRūmložņas kunga galdam pienācās atzinība. Tas bija vecmo­dīgs un stiprs, un, par laimi, Džabors bija materializējies tā tālā­kajā galā. Trīs sekundes, kas viņam bija vajadzīgas, lai izlauztos galdam cauri, deva man vajadzīgo laiku rīcībai. Biju turējies pie griestiem lampas mestā gaismas loka ēnā; tagad metos lejā, kri­tienā pārvērzdamies par gargoilu. Nolaidos virs sava saimnieka, bez ceremonijām sagrābu viņu aiz kakla un, tā kā Džabors bija aizstājies priekšā logam, metos durvju virzienā.

Mana rīcība palika gandrīz neievērota, jo burvji bija aizņemti ar citām darīšanām. Ietinies savā aizsargtīklā, Krūmložņa meta Siržulauzējam zilu Uguns bultu. Tā trāpīja Saimonam tieši krū­tīs un pazuda. Samarkandas amulets bija to padarījis nekai­tīgu.

Izlauzos caur durvīm, vilkdams zēnu sev līdzi, un metos augšup pa kāpnēm. Vēl nebiju sasniedzis augšstāvu, kad māju satricināja briesmīgs sprādziens, kas mūs meta pret sienu un apdullināja. Kamēr, uz mirkli apstulbināts, gulēju zemē, šai eksplozijai sekoja vēl vairākas. Džabors, šķiet, bija pārcenties: izklausījās, it kā visa darbistabas grīda zem viņa sprādziena būtu iebrukuši. [72] [1] Tipiski Džaboram. Viņš ir no tiem, kas mierīgi nozāģē zaru, uz kura pats sēž, vai iekrāso sevi istabas stūrī.