Samarkandas amulets

Zēns iekoda lūpā. Siržulauzējs bija noziedznieks. Kas zina, uz ko viņš spējīgs? Lai Krūmložņa uzņemas vainu! Viņš to bija pelnījis, jo nekad nebija savu skolnieku aizstāvējis un bija atlai­dis Lutiēnas jaunkundzi… lai tad cieš! Kāpēc gan Netenjels bija nolicis amuletu Krūmložņas darbistabā? Vai ne tāpēc, lai pasar­gātu sevi dienā, kad pēc tā ieradīsies Siržulauzējs? Viņš neie­jauksies, kā jau džins bija mācījis. Jāsagatavojas bēgt, ja tas būs nepieciešams…

Netenjels satvēra galvu rokās.

Nē, viņš nevarēja nedz bēgt, nedz slēpties. To taču bija ietei­cis dēmons, nodevīgais viltnieks. Bēgšana un slēpšanās nebija godājama burvja cienīga. Ja viņš ļaus meistaram vienam cīnīties ar Siržulauzēju, kā viņš pēc tam varēs skatīties pats sev acīs? Ja cietīs meistars, cietīs arī Martas kundze, un tas būs nepanesami. Nē, te neko nevarēja līdzēt. Tagad, kad bija pienācis izšķirīgais brīdis, Netenjels sev par pārsteigumu un šausmām atklāja, ka tieši šis ir īstais laiks, lai rīkotos. Neatkarīgi no sekām viņam vajadzēja iejaukties.

Pat doma par to, kas tagad būs jādara, lika jaunajam burvim justies slikti. Tomēr viņš gāja, liekot soli aiz soļa. Ārā no istabas, pāri kāpņu laukumiņam, uz darbistabas kāpņu pusi… vēlreiz lejup pa kāpnēm…

Ar katru brīdi Netenjela veselais saprāts arvien uzstājīgāk lika viņam pagriezties un bēgt, bet zēns tam pretojās. Bēgdams viņš pieviltu Martas kundzi. Viņš ieies iekšā un pateiks tais­nību, un tad lai notiek, kas notikdams.

Durvis bija atvērtas, draudīgā Uguns zvaigzne pazudusi. No istabas spīdēja dzeltena gaisma.

Pie sliekšņa Netenjels apstājās. Likās, ka smadzenes ir attei­kušās darboties. Viņš vairs nesaprata, ko gatavojas darīt.

Viņš atvēra durvis un iegāja telpā tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā tiek atrasts amulets.

Siržulauzējs un Krūmložņa stāvēja pie bufetes, uzgriezuši zēnam muguru. Bufetes durvis bija plaši atvērtas. Saimons alka­tīgi izvirzīja uz priekšu galvu, gluži kā kaķis, kas izgājis medī­bās, tad aši pastiepa roku un, kaut ko nogāzis malā, triumfējoši iekliedzās. Burvis lēni pagriezās un pietuvināja roku Krūmlož­ņas kunga līķa bālajai sejai.

Netenjela pleci saguma.

Cik mazs gan izskatījās Samarkandas amulets, cik nenozī­mīgs tas likās, kad atradās Siržulauzēja rokā smalkajā zelta ķēdītē! Tas lēni šūpojās, mirdzot darbistabas lampu gaismā.

Burvis pasmaidīja. Kas tad mums te ir, ko?

Krūmložņa neticīgi šūpoja galvu. Šo pāris sekunžu laikā viņa seja bija novecojusi. Nē, vecais vīrs čukstēja, tā ir kāda vil­tība… tu mani gribi iegāzt…

Siržulauzējs pat neskatījās uz kolēģi. Viņš nespēja atraut acis no sava atgūtā amuleta. Nespēju iedomāties, ko tu gribēji ar to iesākt, viņš teica. Jau izsaukt Bartimaju vien noteikti bija pāri taviem spēkiem.

-    Bet es tev saku, Krūmložņa čukstēja, ka es neko nezinu par šo Bartimaju, tāpat kā par tavu maģisko priekšmetu un to, kā tas šeit nokļuvis.

Te Netenjels izdzirdēja, ka ierunājas kāda balss, spalga un dreboša. Tas bija viņš pats, kas runāja.

-   Viņš saka taisnību, zēns teica. Es to paņēmu. Cilvēks, ar kuru tu gribi runāt, esmu es.

Pēc šī paziņojuma klusums ilga apmēram piecas sekundes. Abi burvji strauji apgriezās, atvērtām mutēm blenzdami uz zēnu. Krūmložņas kunga uzacis pacēlās līdz pieres vidum, tad atkal nolaidās un atkal pacēlās, attēlojot galējo apjukumu. Sir­žulauzējs izbrīnīts sarauca pieri.

Netenjels izmantoja šo apjukumu un ienāca istabā. Tas biju es, Krūmložņas audzēknis teica, juzdamies nu jau nedaudz drošāk, kad pats svarīgākais bija pateikts. Viņam ar to nav nekāda sakara. Liec viņu mierā.

Krūmložņa mirkšķināja acis un purināja galvu. Likās, ka viņš šaubās, vai ir pie pilna prāta. Siržulauzējs palika mierīgs, vērīgi lūkojoties Netenjelā. Samarkandas amulets šūpojās viņa mierīgajos pirkstos.

Netenjels noklepojās. Mute bija izkaltusi. Viņam bija pat bail domāt, kas tagad notiks. Tomēr kaut kur šajā istabā bija paslē­pies viņa kalps, tātad zēns nebija pilnībā neaizsargāts. Ja būs nepieciešams, gan jau Bartimajs nāks palīgā.

Beidzot meistars ierunājās. Ko tu tur murmini, muļķa puika? Tev nav ne jausmas, par ko mēs runājam. Tūlīt pat pamet šo istabu! Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā. Pagaidi kā tu tiki ārā no savas istabas?

Siržulauzēja sarauktā piere izlīdzinājās, un viņš iesmējās. Mirklīti, Artūr! Nepārsteidzies.

Pēkšņi Krūmložņas kunga sejā atkal parādījās niknums.

-     Nemuļķojies! Šis zeņķis nevar būt pastrādājis šādu nozie­gumu! Pirmām kārtām viņam būtu jātiek garām manai Uguns zvaigznei, nemaz nerunājot par tavas mājas aizsardzību.

-    Un jāizsauc četrpadsmitā līmeņa džins, Siržulauzējs nomurmināja. Jā, tas arī.

-    Tieši tā. Šāds pieņēmums ir ab… Iekšlietu ministrs pēkšņi noelsās. Viņa acīs atmirdzēja nojausma. Pagaidi… tomēr… Vai tas varētu būt iespējams? Šodien pat es notvēru šo knēveli ar visu Izsaukšanas aprīkojumu un Adelbranda pentaklu, uzzīmētu uz grīdas. Un viņa istabā atradās sarežģītas grāmatas tādas kā Ptolemaja vārds. Es domāju, ka viņam nav izdevies izsaukt džinu… Un ja nu man nebija taisnība?