Samarkandas amulets

Uz brīdi iestājās klusums, kamēr mājastēvs mēģināja sasais­tīt kopā abus apgalvojumus. Beidzot viņam tas izdevās. Viņa sejā varēja lasīt veselu izjūtu gammu, un tad visas emocijas nomainīja salta pieklājības maska. Istabā kļuva neomulīgi.

-   Atvaino, viņš ļoti klusi sacīja, bet ko tu tikko teici?

Saimons Siržulauzējs paliecās uz priekšu un ar abām rokām

atspiedās pret galdu. Viņam bija patiešām nevainojams mani­kīrs. Artūr, viņš teica, Bartimajs pēdējā laikā dzīvo pa aug­stiem plauktiem. Šorīt viņš tika ieslodzīts Londonas Tauerā, īsi pēc iebrukuma Pinna veikalā Pikadilī.

Krūmložņa apjukumā noelsās. Tas džins? Kā… kā tu to zini? Viņiem taču tā arī neizdevās noskaidrot viņa personību… Un šajā pēcpusdienā tas izbēga…

-   Tiesa gan. Siržulauzējs nepaskaidroja, kā. Pēc tam kad tas bija aizbēdzis, mani spiegi to… pamanīja. Viņi sekoja Bartimajam pa visu Londonu… uz šejieni. [68] [1] Ak vai. Izskatījās, ka Siržulauzējs bija paredzējis, ka es aizbēgšu no Fakvarla. Acīmredzot viņš bija aizsūtījis spiegus uz Taueru, lai tie mums sekotu, tiklīdz mēs izlauzīsimies brīvībā. Un es biju viņus atvedis pie amu­leta rekordlielā ātrumā. Cik apkaunojoši.

Krūmložņa apjucis pakratīja galvu. Tas atgriezās šajā mājā? Tu melo!

-    Bartimajs ieradās pirms desmit minūtēm un pagaisa tavas mājas skurstenī kā dūmu mākonītis. Vai tu esi pārsteigts, ka esmu ieradies pēc man nozagtā maģiskā priekšmeta? Un tagad, kad esmu iekštelpās… Siržulauzējs pacēla galvu un ieelpoja, it kā sajustu patīkamu aromātu. Jā, es varu sajust tā auru. Tas ir tepat tuvumā.

-Bet…

-    Nekad nebūtu iedomājies, ka tas esi tu, Artūr. Tas ir, es zināju, ka tu alksti pēc maniem dārgumiem. Bet man allaž likās, ka tev trūkst prasmju tos iegūt.

Vecais vīrs atvēra un atkal aizvēra muti kā zelta zivtiņa, izdvešot neartikulētas skaņas. Siržulauzēja velnēns tobrīd pār­veidoja savu sejas izteiksmi naidīgā vīpsnā, bet tad atkal to nomainīja. Viņa saimnieks nepacietīgi pabungoja pa galdu ar rādītājpirkstu.

-    Es būtu varējis ielauzties tavā mājā, Artūr. Turklāt man būtu uz to visas tiesības. Bet es labprātāk rīkojos galanti. Tur­klāt mans pazudušais priekšmets ir diezgan… strīdīgas izcel­smes. Neviens no mums nevēlētos, lai kāds atklāj, ka tas atro­das manā vai tavā mājā, vai ne? Tātad ja tu man to aši atdosi, mēs varētu nonākt pie kādas… vienošanās, kas noderētu mums abiem. Viņš pakāpās atpakaļ, virpinot pirkstos piedurknes atloku. Es gaidu.

Ja Krūmložņa būtu sapratis kaut vārdu no Siržulauzēja teiktā, viņš būtu paglābis savu ādu. [69] [1] Viņš varētu aši atnest amuletu, vienoties par noteikumiem un noska­tīties, kā Siržulauzējs apmierināts pazūd naktī. Protams, tā kā viņš tagad zinātu par Siržulauzēja pastrādātajiem noziegumiem, drīz pēc tam viņa māja tiktu uzsperta gaisā, bet viņš būtu ieguvis laiku noskūt bārdu, uzvilkt puķainu kreklu, noķert pēdējo reisu uz kādu siltu un smilšainu vietu un tādējādi izdzīvot.

Ja Netenjela meistars būtu atsaucis atmiņā sava mācekļa nedarbus un atcerējies, ka divreiz divi ir četri, viņš būtu izsprucis sveikā. Bet savā apjukumā neap­ķērīgais burvis neredzēja neko tālāk par nepatieso apsūdzību, kas viņam tika izvirzīta, un lielā niknumā pielēca no krēsla.

-    Tu, iedomīgais izlēcēj! vecais vīrs iekliedzās. Kā tu uzdrošinies apsūdzēt mani zādzībā! Pie manis nav tava maģiskā priekšmeta es par to neko nezinu un negribu zināt! Kāpēc lai es to zagtu? Es neesmu tāds līdējs kā tu, es neesmu zemisks iztapoņa. Es nedzenos pēc varas, necenšos to izrakt kā cūka no atkritumu bedres! Pat tad, ja man būtu kādi politiski motīvi, es negrasītos aplaupīt tevi. Visi zina, ka tava zvaigzne jau ir norie­tējusi. Tu neesi tā vērts. Nē, tavi spiegi kaut ko pārpratuši vai, kas vēl vairāk iespējams, tie melo. Bartimaja šeit nav! Es neko nezinu par viņa noziegumiem. Un tavs pazudušais krāms nav paslēpts manā mājā!

Kamēr Krūmložņa izbļaustījās, likās, ka pāri Siržulauzēja sejai pārslīd ēna, lai gan lampa joprojām apspīdēja viņa briļļu stiklus. Viņš lēni pašūpoja galvu. Neesi muļķis, Artūr! viņš teica. Mani spiegi nemelo. Tie ir vareni gari, kas klausa katrai manai pavēlei.

Vecais burvis izlēmīgi paslēja uz augšu apdegušo bārdu. Vācies ārā no manas mājas!

-   Man tev nav jāstāsta, kādi vareni spēki ir manā pakļau­tībā, Saimons Siržulauzējs turpināja. Bet pārrunāsim to visu mierīgi, un varbūt mēs vēl varam izvairīties no skandāla.

-    Man nav, ko tev sacīt. Tava apsūdzība ir nepatiesa.

-    Nu tad…

Saimons Siržulauzējs uzsita knipi. Pēkšņi velnēns nolēca uz mahagonija koka galda. Tas vaikstījās un staipījās. Tā astes galā parādījās dīvains izliekums, kas palēnām pārtapa par asu nazi ar robainām malām. Velnēns lēnām nolaida astes galu un pagrozīja asti. Asmens ietriecās galda pulētajā virsmā, griežot to gluži kā nazis sviestu. Velnēns nostaigāja pāri visam galdam, velkot asti aiz sevis un ar to sagriežot koka virsmu divās daļās. Krūmložņam gandrīz vai izsprāga acis no pieres. Siržulauzējs smaidīja.

-    Dzimtas mantojums, Artūr? viņš jautāja. Man jau tā likās.