Samarkandas amulets

Krūmložņa tikko bija ienācis plašajā, tumšajā ēdamistabā, kur es arī viņu panācu, šis vīrs bija pavadījis vairākas minūtes pie spoguļa, pieglaužot matus un kārtojot kaklasaiti. Lai gan no tā nebija lielas jēgas: burvis joprojām izskatījās noplucis un izspūris blakus jaunākajam kolēģim, kas stāvēja pie kamīna, aplūkodams savus nagus un izstiepies kā stīga.

Netenjela meistars tēlotā labvēlībā pavicināja roku. Mans nams ir arī tavs nams, Siržulauzēj. Es atvainojos par kavēšanos. Varbūt apsēdīsimies?

Siržulauzējs nelikās dzirdam. Viņam mugurā bija elegants, melns uzvalks ar tumšzaļu kaklasaiti, briļļu stikli mirdzēja griestu lampas mestajā gaismā. Tie slēpa acis, bet jaunā burvja sejas āda bija pelēka un sakritusies. Tu izskaties satraukts, Krūmložņa, viņš teica.

Nē, nē. Es tikai strādāju bēniņos, tāpēc, steidzoties lejup, esmu nedaudz aizelsies.

Es biju ielavījies istabā kā zirneklis, piesardzīgi aizrāpies pa durvju palodu un tad augšup pa sienu, līdz sasniedzu tālākā un tumšākā istabas stūra patvērumu. Te es uzstiepu tīmekli, kas mani apsedza, cik labi vien iespējams. Tā es darīju, redzē­dams, ka burvim līdzi bija viņa otrā līmeņa velnēns, kas vērās uz visām pusēm ar savām mazajām, karstajām ačelēm.

Man negribējās domāt, kā Siržulauzējs bija atradis šo māju. Par spīti tam, ka es zēna klātbūtnē biju visu noliedzis, tā nudien šķita pārāk dīvaina sakritība, ka viņš bija šeit ieradies reizē ar mani. Bet šī mīkla varēja pagaidīt: zēna nākotne un tātad arī manējā bija atkarīga no tā, cik strauji spēšu reaģēt uz notie­košo.

Krūmložņa apsēdās vienkāršā koka krēslā un piespiesti pasmaidīja. Tātad… viņš teica. Vai tu patiešām neapsēdī­sies?

-    Nē, paldies.

-   Tad vismaz pasaki savam velnēnam, lai beidz visu laiku šūpoties. Man no tā griežas galva. Mājas saimnieks ierunājās negaidīti kašķīgā tonī.

Saimons Siržulauzējs paklakšķināja mēli. Velnēns, kas bija kūleņojis viņam aiz muguras, norima, saviebis seju dīvainā gri­masē kaut kas starp žāvām un smīnu.

Krūmložņa izlikās, ka tas viņu neuztrauc. Man šodien ir vēl citas svarīgas darīšanas, viņš sacīja. Varbūt tu būtu tik laipns un pastāstītu, kā es varu tev palīdzēt?

Saimons Siržulauzējs skumji palocīja galvu. Pirms pāris naktīm mani apzaga, viņš iesāka. Manas prombūtnes laikā no manas mājas tika nozagts kāds neliels, bet vērtīgs priekš­mets.

Krūmložņas kungs mierinoši pamāja. Man nudien žēl to dzirdēt.

-    Pateicos. Šis priekšmets man bija īpaši dārgs, tāpēc es, pats par sevi saprotams, vēlos to atgūt.

-    Protams. Vai tu domā, ka tā bija Pretošanās kustība?

-    Un tieši tāpēc es šodien esmu iegriezies pie tevis, Krūm­ložņa… Siržulauzējs runāja lēni un apdomīgi. Varbūt vēl jopro­jām cerēja, ka nebūs jāizsaka tieša apsūdzība. Burvji parasti ļoti rūpīgi izvēlas vārdus; nepareizie vārdi krīzes brīdī var novest pie katastrofas. Bet vecais vīrs acīmredzami neko nesaprata.

-    Tu vari rēķināties ar manu atbalstu, pats par sevi sapro­tams, mājastēvs nosvērti teica. Šīs zādzības ir patiešām atbaidošas. Jau ilgāku laiku mēs zinām, ka pastāv ļoti attīstīts zagto maģisko priekšmetu melnais tirgus, turklāt esmu pārlieci­nāts, ka par nozagtajiem priekšmetiem iegūtā nauda tiek izman­tota, lai uzturētu Pretošanās kustību. Mēs jau vakar redzējām, pie kā tas noved. Krūmložņas acis pēkšņi samiedzās tādā kā smaidā. Jāteic, ka es brīnos, ka tieši tu esi apzagts. Parasti zagļi bija ielauzušies kā lai pieklājīgāk pasaka? pie samērā viduvējiem burvjiem. Mēs domājam, ka šie zagļi ir jaunieši, var­būt pat bērni. Man jau šķita, ka tavām aizsargsistēmām būtu jātiek ar to galā.

-   Tā varētu teikt, Siržulauzējs izspļāva caur sakostiem zobiem.

-   Vai tu domā, ka tam ir kāds sakars ar vakardienas iebru­kumu Parlamenta ēkā?

-    Pagaidi brītiņu, Siržulauzējs bilda, man ir pamatots iemesls domāt, ka šī zādzība nebija Pretošanās kustības roku darbs, bet to ir paveicis kāds no man pazīstamiem burvjiem.

Krūmložņa sarauca pieri. Tu tā domā? Kā gan tu vari būt tik pārliecināts?

-   Jo es zinu, kas to izdarīja. Tā ir būtne, kura nes nepiedie­nīgo Bartimaja vārdu. Viduvējs džins, ļoti nekaunīgs, pagalam neapķērīgs.*[1] Kāds ar labāku dzirdi apveltīts indivīds tobrīd būtu sadzirdējis, kā istabas stūri zirnekļa pavediens ar spēku tiek iesviests griestos. Par laimi, velnēns bija pārāk aizņemts, mēģinot nokaitināt Krūmložņu, ļoti lēni mai­nīdams savu sastingušo sejas izteiksmi. Tas nedzirdēja nenieka. Nekas īpašs. Kurš katrs, kam ir puslīdz pietiekami saprāta, spētu viņu izsaukt. Tas ir, puslīdz saprātīgs burvis, nevis vienkāršais cilvēks.

-    Un tomēr, Krūmložņa smīnot teica, šis Bartimajs aiz­bēga ar tavu maģisko priekšmetu. [67] [1] Es pēkšņi sajutu dīvainu žēlumu pret veco muļķi. Tas ilgi neizvilks. Tikai iedomājos, ka vajadzēja to pieminēt.

-    Tas muļķis! Viņš pieļāva, ka tiek noskaidrota viņa patiesā personība! Siržulauzējs nu jau tikko valdījās. Nē, nē, tev ir taisnība. Es aizrāvos.

-    Un tas, kurš viņu izsauca…

Briļļu stikli uzzibēja. Jā, tieši tāpēc es esmu šeit, Artūr. Lai satiktu tevi.