Samarkandas amulets

Tobrīd burvestība, kas saistīja velnēnu, beidzās, un mazuļa seja atkal parādījās diskā. Tā atviegloti nopūtās. Fū! Tas nu gan bija traki! velnēns novilka. Kā tas vecais dīvainis izpel­dēja man cauri un tad tālāk pa manu astrālo saikni… Mani jau drebuļi pārņem, iedomājoties par to vien!

-   Apklusti! Apklusti! Netenjels, par spīti bailēm, mēģināja sakopot domas.

-    Paklau, izdari mums pakalpojumu, velnēns turpināja. Tev vairs nav atlicis daudz, ko dzīvot. Vai tu nevarētu mani atbrīvot, pirms mirsti? Ir tik skumji vienam pašam dzīvot diskā; tu nezini, cik tur ir vientuļi. Nu taču, priekšniek! Es to patiešām novērtētu. Mazuļa pieglaimīgo smaidu pārtrauca trieciens, ar kādu disks lidoja pret sienu. Ai! Nu, es ceru, ka tu izbaudīsi savu sodu!

Zēns pieskrēja pie bēniņu durvīm un bezpalīdzīgi paraustīja durvju kliņķi. Viņš dzirdēja, kā skolotāja soļi tuvojas pa kāp­nēm.

-   Viņš ir patiešām nikns, velnēns brēca. Pat viņa astrālā forma gandrīz saēda manu būtību, kad viņš atgriezās pa astrālo saikni. Kaut nu es vismaz neskatītos uz grīdu es labprāt redzētu, kas te tagad notiks.

Netenjels piesteidzās pie skapja un izmisīgi to pagrūda; jaunais burvis gribēja to aizstumt priekšā durvīm, lai neļautu meistaram ienākt. Pārāk smags viņam nebija tik daudz spēka. Zēns izmisīgi tvēra pēc elpas.

-    Kas tad nu? velnēns atkal ierunājās. Tu taču tagad esi liels burvis! Izsauc kādu dēmonu, lai tas glābj tavu ādu. Varbūt ifrītu tas tev palīdzēs. Un kā būtu ar tavu draugu Bartimaju? Kur viņš ir, kad tev viņu vajag?

Skaļi elsodams, Netenjels apsēdās uz grīdas un pagriezās ar seju pret durvīm.

-    Nepatīkama sajūta, vai ne? velnēna balss skanēja sajūs­mināti. Būt kāda cita žēlastībā. Tagad tu arī zini, kā tas ir. Samierinies, sīkais, tu esi palicis viens. Neviens tev nepalī­dzēs.

Pie loga atskanēja klauvējiens.

Pēc mirkļa, kura laikā Netenjela sirds gandrīz apstājās, viņš palūkojās uz logu: aiz stikla sēdēja izspūris balodis, kas satraukti vicināja abus spārnus. Zēns šaubīdamies piegāja tuvāk.

-    Bartimaj?

Balodis vēl vairākas reizes pieklauvēja ar knābi pie loga. Netenjels pacēla roku, lai atvērtu logu…

Istabas durvju atslēga pagriezās. Durvis ar skaļu blīkšķi atsprāga vaļā. Tajās stāvēja Krūmložņa ar niknumā piesarkušu seju un baltu matu mākoni ap galvu. Audzēknis nolaida roku un devās pie sava skolotāja. Balodis bija pazudis.

Brīdi Krūmložņa nevarēja atvilkt elpu. Nožēlojamais zeņķi! Kas tevi kontrolē? Kurš no maniem ienaidniekiem?

-    Neviens, ser. Es…

-    Vai tas ir Divāls? Vai Mortensens? Vai varbūt Siržulauzējs?

Netenjels saviebās, izdzirdot pēdējo vārdu. Neviens no

viņiem, ser.

-   Kurš tev iemācīja izveidot Novērošanas disku? Kurš lika mani izspiegot?

Par spīti bailēm, zēna sirdī iesvēlās niknums. Viņa balss ska­nēja nicinoši. Vai jūs vienreiz nesapratīsiet? Es jau jums teicu. Neviens man to nelika darīt.

-Pat tagad tu melo! Lai notiek! Palūkojies vēlreiz uz savu istabu. Tu šeit nekad vairs neatgriezīsies. Iesim uz manu darb­istabu, kur tu varēsi izbaudīt velnēnu sabiedrību, līdz tava mēle atraisīsies. Nāc nu!

Netenjels vilcinājās, bet te nu meistars nāca palīgā. Viņa roka nolaidās uz mācekļa pleca un sagrāba to kā spīlēs. Viņu izrāva no istabas un gandrīz vai nogrūda pa kāpnēm.

Pirmajā kāpņu laukumiņā viņi sastapa Martas kundzi, kura bija gluži bez elpas. Ieraudzījusi Netenjela nožēlojamo stāvokli un sava vīra dusmas, viņa bailēs iepleta acis, bet neko nevai­cāja.

-   Artūr, Krūmložņas sieva nočukstēja, pie tevis ieradies ciemiņš.

-    Man nav laika. Šis puika…

-   Viņš saka, ka tas esot steidzami.

-    Kas? Kas to saka?

-    Saimons Siržulauzējs. Viņš burtiski ielauzās mūsu mājā.

27

Krūmložņas uzacis saraucās. Siržulauzējs? viņš norūca. Kas tad viņam te meklējams? Cik raksturīgi šim cilvēkam uz­rodas pašā nepiemērotākajā brīdī. Lai notiek, es viņu pieņemšu. Un tu beidz te ķepuroties! Tas bija domāts Netenjelam, kurš pēkšņi izdarīja straujas kustības, it kā vēlētos izrauties. Tu, knauķi, pagaidīsi noliktavā, līdz man būs laiks tikt galā ar tevi!

-    Ser…

-   Vairāk ne vārda! Krūmložņa sāka bīdīt Netenjelu uz priekšu. Marta, uzliec ūdeni un pacienā mūsu viesi ar tēju! Es nokāpšu lejā pēc pāris minūtēm. Man jāsaved sevi kārtībā.

-    Jā, Artūr.

-    Ser lūdzu, uzklausiet! Tas ir svarīgi! Jūsu darbistabā…

-    Klusē! Krūmložņa atvēra šauras durvis un iegrūda Netenjelu mazā, aukstā istabā, kur glabājās kaudzēm vecu val­dības papīru. Neatskatoties meistars aizcirta durvis un pagrieza atslēgu. Zēns dauzīja durvis un izmisīgi sauca skolotāju.

-    Ser! Ser! Viņam neviens neatbildēja. Ser!

-    Tu šoreiz esi pārāk laipns. Liela vabole ar iespaidīgiem žokļiem ielīda istabā pa durvju apakšējo spraugu. Patiesību sakot, "sers" manai gaumei ir nedaudz par formālu, tomēr skan labāk nekā "nodevīgais dēmon".