Samarkandas amulets

Tā bija mazā meitene, ko es biju redzējis spēlējamies piebrau­camajā ceļā: viņai varēja būt apmēram seši gadi; mūsaina sejiņa, sapinkājušies mati un plats īspiedurkņu krekls, kas sniedzās mazajai līdz ceļiem. Viņa lūkojās uz mums, pa pusei ieintere­sēta, pa pusei satraukta.

Pāris sekunžu neviens no mums nekustējās. Meitene lūko­jās uz mums. Mēs ar Fakvarlu lūkojāmies uz meiteni. Tad viņa ierunājās.

Tu od pēc benzīna, viņa teica.

Mēs neko neatbildējām. Fakvarls pacēla roku. Es jutu, ka viņš to darīs bez nožēlas.

Kāpēc es tā rīkojos? Tīrā pašaizsardzība. Jo, kamēr Fakvarla uzmanība uz laiku bija novērsta, bija īstais laiks bēgt. Un, ja man izdevās izglābt arī meiteni… nu, tas bija tikai godīgi. Tieši viņa bija pasviedusi man šo domu.

Es aizdedzināju mazu uguns dzirkstelīti pirksta galā un metu ar to pavāram.

Atskanēja kluss paukšķis, it kā tiktu aizdegta gāzes plīts, un Fakvarls jau dega oranžās liesmās. Kamēr viņš vicinājās ar rokām un kājām, sašutumā brēkdams un aizdedzinādams visap­kārt krūmu lapas, mazā meitene iespiedzās un metās bēgt. Es darīju tāpat. [66] [1] Tas ir, es nespiedzu. Pats par sevi saprotams.

Un pēc mirkļa es jau biju pacēlies spārnos un tālu prom, pilnā sparā lidodams uz Haigeitu pie sava muļķa nelaimīgā saimnieka.

Netenjels 26

Kamēr pār pilsētu nolaidās vakars, Netenjelu jau bija pār­ņēmusi baiļu agonija. Soļodams pa savu istabu kā pantera būri, viņš jutās kā iesprostots. Jā, istabas durvis bija aizslēgtas un viņš nevarēja fiziski aizbēgt, bet tā nebija lielākā problēma.

Tieši šobrīd viņa kalps Bartimajs bija ieslodzīts Tauerā un tika pakļauts visvisādām mocībām, kādas vien augstākie burvji spēj izdomāt. Ja šis dēmons patiešām bija izraisījis asinspirti Londonas centrā, tad neko labāku arī nebija pelnījis. Bet Neten­jelam kā viņa saimniekam vajadzēja uzņemties atbildību par dēmona noziegumiem.

Un tas nozīmēja, ka burvji drīz vien meklēs arī viņu.

Gan jau mocību priekšā Beztermiņa ieslodzījums nobālēja. Bartimajs pateiks Netenjela vārdu, un tad policija sāks viņu meklēt. Un tad…

Bailēs nodrebot, zēns atcerējās, kāds vakar vakarā bija izskatījies Solto Pinns. Šāds nodarījums nevarēja palikt bez sekām…

Pat ja notiktu brīnums un Bartimajs turētu muti, vēl vaja­dzēja tikt galā ar Krūmložņu. Jau tagad meistars bija piedrau­dējis noliegt savu audzēkni vai izdarīt ar viņu vēl ko ļaunāku. Tagad Krūmložņam tikai atlika izlasīt piezīmes, ko viņš bija paņēmis no Netenjela istabas, lai nešaubīgi saprastu, kādu dēmonu viņa māceklis ir izsaucis. Un tad viņš gribēs dzirdēt visu stāstu. Netenjels nodrebinājās, iedomājoties, kādas pārlie­cināšanas metodes viņa meistars varētu izmantot.

Ko gan viņš varētu darīt? Martas kundze bija ieteikusi vienu izeju. Vienkārši izstāstīt taisnību. Bet pat doma par to, ka jāat­klāj savi noslēpumi noraidošajam un izsmējīgajam meistaram, Netenjelam lika justies slikti.

Noliekot šo dilemmu malā, jaunais burvis izsauca nogurušo velnēnu un, par spīti niknajiem protestiem, vēlreiz pavēlēja parādīt viņam Londonas Taueru. No droša attāluma zēns vēroja, kā niknu, siseņiem līdzīgu zaļspārnainu dēmonu ordas riņķoja virs aizsarggrāvjiem un tad pēkšņi pazuda tumšajās debesīs.

-    Iespaidīgi, velnēns komentēja. Augsta klase. Augstākā līmeņa džini. Kas zina, varbūt kāds no tiem jau lido tev pakaļ.

-   Atrodi Krūmložņu, Netenjels uzšņāca. Kur viņš ir un ko dara?

-Vai tikai mēs neesam dusmīgi, ko? Palūkosimies. Artūrs Krūmložņa… Nē, atvaino. Arī viņš ir Tauerā. Piekļuve liegta. Bet mēs varam iedomāties, ko viņš tur dara, vai ne? velnēns ieirgojās. Visticamāk, viņš patlaban runā ar tavu draudziņu Bartimaju.

Tālākai Tauera novērošanai neredzēdams jēgu, Netenjels pasvieda disku zem gultas. No tā nebija nekāda labuma. Viņam vajadzēs visu izstāstīt, nāksies atklāt visu savam meistaram cilvēkam, kuru zēns necienīja, kurš viņu nebija aizstāvējis, bet slēpies un šņaukājies Siržulauzēja priekšā. Krūmložņas audzēk­nis ļoti uzskatāmi spēja iedomāties, kā meistars reaģēs smīk­ņās, ņirgāsies, bet vienlaikus trīcēs par savu reputāciju. Un kas notiks pēc tam…

Apmēram pēc stundas Netenjels sadzirdēja, kā aizveras ārdurvis. Viņš sastinga, gaidot meistara soļus atskanam uz kāpnēm, bet viņš nenāca. Un, kad beidzot slēdzenē pagriezās atslēga, jau pēc skaņas zināja, ka tā ir Martas kundze. Viņa nesa tējas krūzi, piena glāzi un sviestmaizi ar tomātu un gurķu

šķēlītēm.

»

-   Atvaino, ka tik vēlu, Džon, Marta teica. Tavas vakari­ņas jau sen bija gatavas, bet Krūmložņas kungs pārradās, pirms paspēju tās tev uznest. Viņa ievilka elpu. Es nedrīkstu uzka­vēties. Tur lejā iet karsti.

-    Kas noticis, Martas kundze?

-    Ēd savas sviestmaizes un esi labs puika. Tev vajag kaut ko ieēst, tu izskaties galīgi bāls. Gan jau drīz tavs meistars gribēs ar tevi runāt.

-   Vai viņš kaut ko teica?

-Ak, debess! Džon, vai tu vienreiz beigsi uzdot jautājumus? Jā, viņš teica daudz ko, bet neko tādu, ko es varētu atstāstīt tev. Man tūlīt pat jādodas uz virtuvi un jāpagatavo viņam vakariņas. Ēd sviestmaizi, mīļais.

-   Vai mans meistars…?