Samarkandas amulets

Palūkojos augšup un šokā sarāvos. Kas tad tas? Man priekšā rēgojās Tauers! Ap centrālo torni pulcējās lidojošu būtņu pulki. Es lidoju tiem tieši virsū! Kaut kas bija noticis ar manu virziena izjūtu. Milzīgā apmulsumā es strauji apgriezos, mainot lidojuma virzienu, un atkal šāvos uz pretējo pusi. Fakvarla balss skanēja man aiz muguras.

-    Bartimaj, apstājies!

-   Vai tad tu viņus neredzēji? es saucu pāri spārnam. Viņi tūlīt pat būs klāt! Es divkārt paātrināju lidojumu, neņemot vērā Fakvarla uzstājīgos saucienus. Jumti zem manis aizzibēja, tad rekordlaikā šķērsoju Temzu, un tad…

Londonas Tauers, tieši tāpat kā iepriekš. Bet tagad lidojošās sargu figūras joņoja visos virzienos, un katrai grupai līdzi bija viena Izlūklode. Viena sargu grupiņa lidoja tieši mums virsū. Instinkts lika man pagriezties un lidot prom, bet biju pārāk apmulsis. Nosēdos uz tuvējā jumta. Pēc mirkļa man blakus parādījās Fakvarls, smagi elsodams un lādēdamies.

-    Tu, muļķi! Tagad mēs esam atpakaļ tur, no kurienes sākām.

Es beidzot sapratu. Tu gribi teikt…

-    Tas Tauers, ko tu ieraudzīji, bija spoguļa ilūzija. Mums vajadzēja izlidot tam tieši cauri. [63] [1] spoguļa ilūzija: patiešām viltīga un sarežģīta burvestība. Tā attēlo lielus objektus, piemēram, ar to var uzburt armiju, kalnu, pili. Šīs ilūzijas ir plakanas un izzūd, tiklīdz tu izej tām cauri. Spoguļa ilūzija var apmuļķot pat gudrāko pretinieku. Lūk, kur pierādījums.

-    Siržulauzējs jau mani par to brīdināja bet tu neapstājies, lai uzklausītu. Lai nolādēts mans savainotais spārns un tu, Bartimaj!

Lidojošo džinu bataljons šķērsoja ārējo mūri. Mūs no viņiem šķīra labi ja viena ceļa platums. Fakvarls nomākts paslēpās aiz skursteņa. Mēs nekad nepalidosim viņiem garām nepamanīti.

Pēkšņi man radās iedvesma. Mēs nelidosim. Tu taču šeit pamanīji luksoforus, vai ne?

-    Un kas par to? Fakvarls pamazām zaudēja savu izslavēto pieklājību.

-    Tas nozīmē, ka mēs brauksim. Visu laiku uzmanīdams, lai starp mani un sargiem būtu ēka, es nošļūcu no jumta un lidoju uz krustojumu, kur vesela rinda automašīnu gaidīja pie sarkanās gaismas. Apmetos uz ietves, netālu no rindas gala, un Fakvarls nolaidās man blakus.

-    Laiks formas maiņai, es teicu.

-    Uz kādu formu?

-   Mums vajadzīgs kaut kas ar stipriem nagiem. Pasteidzies, sarkanā gaisma jau mirgo. Pirms Fakvarls paspēja iebilst, es nolēcu no ietves un metos zem tuvākās automašīnas, cenzdamies nelikties ne zinis par atbaidošo eļļas un izplūdes gāzes smaku un par šķebinošo automašīnas drebēšanu, kas sākās, tiklīdz nere­dzamais autovadītājs pagrieza aizdedzes atslēgu. Bez nožēlas pametu kraukļa formu un kļuvu par nagaino velnēnu, kas nav nekas vairāk par muskuļaudu saišķi ar asiem nagiem. Nagi un zobi izšāvās ārā un iecirtās netīrajā metālā zem automašīnas, un, tiklīdz biju cieši pieķēries, automašīna uzsāka braucienu. Biju cerējis, ka Fakvarls būs par lēnu, lai man sekotu, bet nekā: man blakus bija pieķēries otrs tāds pats velnēns, nelokāmi turē­damies starp pakaļējiem riteņiem un visu laiku nenolaizdams no manis ne acu.

Šī ceļojuma laikā mēs daudz nerunājām. Motors rūca pārāk skaļi. Turklāt nagainajiem velnēniem ir gan zobi, bet nav mēles.

Pēc laikposma, kas mums šķita kā mūžība, automašīna apstā­jās. Tās vadītājs izkāpa un devās prom. Klusums. Ar gārdzienu es atbrīvoju savus neskaitāmos zobus un nagus no automašīnas un smagi novēlos zemē, gluži apreibis no brauciena un tehnolo­ģijas smakas. [64] [1] Daudzi jaunie produkti tādi kā plastikāts, sintezētie metāli, mašīnu motori ir tik ļoti saistīti ar cilvēcisko elementu, ka slikti ietekmē mūsu būtību, ja ilgāku laiku esam ar tiem saskarsmē. Tā laikam ir kaut kāda alerģija.

Fakvarls neizskatījās ne par matu labāk. Nesa­cīdami ne vārda, mēs kļuvām par veciem, noplukušiem kaķiem, kas izkliboja no automašīnas apakšas, pārvilkās pāri mauriņam un nokrita zemē biezu krūmu paēnā. Tikai šeit mēs beidzot varējām atpūsties savā iemīļotākajā formā.

Pavārs smagi atspiedās pret koka stumbru. Par to tu man samaksāsi, Bartimaj, viņš sēca. Tādas mocības man vēl nekad nav bijis jāpārdzīvo.

Ēģiptiešu zēns pasmīnēja. Bet mēs taču tikām prom, vai ne? Tagad esam drošībā.

-    Viens no maniem zobiem pārdūra benzīna tvertni, un tagad esmu pārklāts ar to riebīgo šķidrumu! Nebūs nekāds brīnums, ja man uzmetīsies pumpas.

-    Beidz činkstēt, es noteicu un pametu skatienu apkārt: nomaļš ceļš, liela dvīņu māja, daudz koku. Tuvākajā piebrau­camajā ceļā maza meitenīte spēlējās ar tenisa bumbiņu. Mēs esam kaut kādā piepilsētā, es sacīju. Vai nu pirms, vai aiz Londonas. Fakvarls tikai ņurdēja. Nedaudz pašķielēju viņa virzienā. Mans biedrs atkal pētīja savu brūci, kuru viņam bija atstājis Baztuks. Izskatījās slikti. Viņš bija novājināts.

-   Pat ar šo ievainojumu es esmu daudz stiprāks par tevi, Bar­timaj, tā ka nāc un apsēdies man blakus. Pavārs nepacietīgi pavicināja roku.Man tev kaut kas svarīgs jāsaka.