Samarkandas amulets

-    Ieslēdzies savā darbistabā un pavēlējis viņu netraucēt. Pro­tams, atskaitot vakariņas. Ir noticis kaut kas ārkārtējs.

Kaut kas ārkārtējs… Pēkšņi Netenjels pieņēma lēmumu. Martas kundze bija vienīgais cilvēks, kam varēja uzticēties, vie­nīgā, kam viņš rūpēja. Zēns izstāstīs viņai visu: par amuletu un Siržulauzēju. Un šī sieviete palīdzēs tikt galā ar Krūmložņas kungu un policiju, ja tas būs nepieciešams. Viņš nezināja, kā, bet bija pārliecināts, ka viņa spēs visu nokārtot.

-    Martas kundze…

Viņa pacēla gaisā roku. Ne tagad, Džon. Man nav laika.

-    Bet, Martas kundze, man patiešām vajag…

-    Ne vārda vairāk! Man jāiet.

Un, skumji pasmaidījusi, viņa devās prom. Durvis aizvērās. Atslēga pagriezās. Un Netenjels palika, lūkodamies aizslēgtajās durvīs. Sākumā viņam gribējās raudāt, bet tad zēnu pārņēma niknums. Vai viņš bija nerātns bērns, ko varēja ieslēgt bēniņos, kamēr pieaugušie izlēma, kā to sodīt? Nē! Netenjels taču bija burvis. Tā viņš to neatstās!

Visi burvja darba piederumi viņam bija atņemti; bija atli­cis tikai Novērošanas disks, un viss, ko pašlaik varēja darīt, bija novērot. Tomēr novērošana varēja papildināt zināšanas. Un zināšanas nozīmē varu.

Netenjels nokoda kumosu no sastāvējušās sviestmaizes un tūlīt pat to nožēloja. Pastūmis šķīvi malā, viņš piegāja pie loga un palūkojās, kā Londona līdzīgi izgaismotam paklājam aiz­stiepjas zem naksnīgajām debesīm. Ja Bartimajs būtu atklājis viņa vārdu, policija un Krūmložņa jau sen būtu viņu saņēmuši ciet. Bet tā trauksme… vai tā bija saistīta ar Bartimaju vai ne?

Krūmložņa apakšstāvā neapšaubāmi runāja pa telefonu. Tas nebija nekas grūts: neliela spiegošana palīdzētu saprast, kas noticis.

Zēns izvilka no gultapakšas bronzas disku. Mans meistars ir savā darbistabā. Pielavies viņam pēc iespējas tuvāk, lai es varētu visu novērot; noklausies visu, ko viņš saka, lai pēc tam vārds vārdā varētu atkārtot man.

Kurš te ir mazais okšķeris, ko? Ai, atvaino, pelnīti, pelnīti! Tava morālā stāja nav mana darīšana. Es jau eju…

Disks izdzisa; tad tajā parādījās skaidrs skolotāja darbistabas attēls. Krūmložņa sēdēja savā ādas krēslā, ar abiem elkoņiem atspiedies uz galda. Vienā rokā viņš bija sažņaudzis telefona klausuli, otra mežonīgi žestikulēja. Velnēns piezagās tuvāk; tagad Krūmložņas sejā bija skaidri saskatāms satraukums. Viņš gandrīz vai kliedza.

Netenjels pieklauvēja pie diska. Ko viņš saka?

Velnēna balss atskanēja teikuma vidū. Bija gan neliela nobīde laikā starp to brīdi, kad kustējās Krūmložņas lūpas, un tiem vārdiem, ko atstāstīja velnēns, tomēr viss bija precīzi. … saki? Visi trīs izbēguši? Atstājot aiz sevis dučiem kritušo? Kaut kas nedzirdēts! Vaitvelam un Divālam nāksies par to atbildēt! Jā, man patiešām tā liekas, Grigor. Man tādējādi ir nodarīti lieli zaudējumi. Es gribēju gūstekni nopratināt. Jā, es pats. Esmu pārliecināts, ka tam ir kāda saistība ar tikko notikušajām zādzī­bām… Jā, tādas bija aizdomas. Visi taču zina, ka vērtīgākie maģijas priekšmeti atrodas Pinna veikalā; šis radījums noteikti gribēja tos nozagt. Jā, protams, tas nozīmētu, ka tur ir iesaistīts arī kāds burvis… Jā, es zinu, ka tas ir neticami… tomēr tas bija pats labākais pavediens… patiesību sakot, vienīgais pavediens. Bet ko tad vēl var gaidīt, ja man dod tik mazu finansējumu? Un kā ar viņu personībām? Tā arī netika noskaidrotas? Par to jau nu Džesika dabūs trūkties vismaz kāds labums no visa bēdīgā notikuma. Jā, man tā šķiet. Un, klausies, Grigor, mainot sarunu tematu, es tev vēlētos pavaicāt kaut ko personisku…

Tobrīd velnēns apklusa, lai gan Krūmložņa acīmredzot jopro­jām runāja, tikai šoreiz daudz klusāk un piespiedis muti klau­sulei. Netenjels iebelza pa disku, un tajā parādījās velnēna seja.

-    Ei, pēc tā jau nu nebija nekādas vajadzības…

-    Skaņa, kur pazuda skaņa?

-   Tu taču redzi, ka viņš čukst. Es neko nespēju sadzirdēt. Un pietuvoties viņam vēl vairāk nav droši.

-    Bet es gribu dzirdēt!

-    Bet, priekšniek, tu taču zini, ka pastāv drošības ierobežo­jumi. Burvjiem parasti ir aizsargsensori, pat šim vīram…

Netenjela seja bija piepūlē savilkta; viņam vairs nerūpēja nekāda drošība. Dari to. Tu taču negribēsi, lai es tevi pamu­dinu vēlreiz?

Velnēns neatbildēja. Diskā atkal parādījās Krūmložņas seja tik tuvu, ka gandrīz aizpildīja visu disku. Spalvas, kas spraucās ārā no viņa nāsīm, varēja apskatīt visās trijās dimensijās. Bur­vis pamāja. Es piekrītu. Laikam jau man tiešām būtu jājūtas glaimotam. Jā, skatoties no tāda viedokļa, puika ir apliecinā­jums tam, cik centīgi esmu strādājis un viņu iedvesmojis. Mans meistars…

Viņš pēkšņi aprāvās un saviebās, it kā kaut kas būtu pieskā­ries viņa sejai. … Atvaino, Grigor. Es tikko sajutu… Neten­jels redzēja, kā skolotāja acis samiedzas, uzacis saraucas. Attēls diskā pēkšņi ietvēra visu istabu un attālinājās, it kā velnēns trakā ātrumā bēgtu prom. Krūmložņa skaļi izteica kādu vārdu; velnēns mēģināja to atkārtot, bet aprāvās pusvārdā, it kā viņa balss būtu izslēgta kā radio. Attēls sāka dīvaini raustīties.