Samarkandas amulets

Paklausīgs kā allaž, es apsēdos zemē, sakrustojis kājas tieši tā, kā mēdza sēdēt Ptolemajs. Bet es pārāk netuvojos Fakvarlam. Viņš smirdēja pēc benzīna.

-    Ņem vērā, viņš teica, esmu izpildījis mūsu norunas savu daļu: par spīti veselajam saprātam, esmu izglābis tavu ādu. Tagad tava kārta. Kur ir Samarkandas amulets?

Es vilcinājos. Tikai tabakdozē, kas gulēja Temzas dziļumos, aizkavēja mani pateikt viņam Netenjela vārdu un telefona numuru. Jā, man patiešām bija jāpateicas Fakvarlam par izglāb­šanos, bet paša intereses bija jāliek pirmajā vietā.

-    Paklau, es iesāku, tikai neiedomājies, ka esmu nepatei­cīgs, bet man nav viegli tev to pateikt. Mans saimnieks…

-    Pilnīgi noteikti nav tik varens kā manējais, Fakvarls pie­liecās man tuvāk. Pakustini savas muļķīgās smadzenes, Bar­timaj, padomā! Siržulauzējs neizsakāmi vēlas dabūt atpakaļ savu amuletu, viņš to vēlas tik ļoti, ka pavēl man un Džaboram ielauzties valsts apsargātā cietumā, lai izglābtu tādu nožēlo­jamu vergu kā tu.

-    Tas nudien ir diezgan neprātīgi, es piekritu.

-    Iedomājies, cik bīstami tas bija gan mums, gan viņam. Viņš riskēja ar visu. Vai tas tev neko neizsaka?

-    Bet kam viņam īsti vajadzīgs amulets? es jautāju, mēģi­nādams izdabūt no Fakvarla kādu informāciju.

-    To es tev nedrīkstu teikt, viņš viltīgi atbildēja, bet varu tikai atklāt, ka tavās interesēs būtu mums pievienoties. Mūsu saimnieks ir cilvēks, kas par kaut ko kļūs, ja tu saproti, ko es ar to domāju.

Es pavīpsnāju. Tās ir burvju runas.

-    Turklāt viņš to sasniegs visdrīzākajā laikā. Tas ir dažu dienu jautājums. Un amulets ir vajadzīgs, lai viss noritētu veik­smīgi.

-   Var jau būt, bet kāds labums mums no tā? Es jau agrāk daudzreiz esmu dzirdējis šādas muļķības. Burvji mūs izmanto, lai iegūtu sev varu, un tad dubulto mūsu saistības. Kas mums no tā?

-    Man ir plāns, Bartimaj…

-   Jā, mums visiem tāds ir, vai ne? Turklāt nekas no tava teiktā nemaina to, ka es esmu saistīts ar savu tagadējo saim­nieku. Tu zini, ka sodi ir smagi…

-    Sodus var paciesti Fakvarls izmisis iebelza sev pa pieri. Es joprojām atgūstos no tiem sodiem, ar kuriem mani mocīja Siržulauzējs, kad tu pazudi ar amuletu! Patiesībā mūsu eksis­tence uz šīs zemes nē, nemaz necenties atvainoties, Bartimaj, es zinu, ka tev tik un tā ir vienalga, ir viena vienīga sodu vir­kne! Mainās tikai tie nolādētie burvji, un, tiklīdz kāds no tiem iekrīt kapā, nākamais jau stājas tā vietā, uzzina mūsu vārdu un atkal mūs izsauc! Viņi turpina priekšgājēju iesākto, un mēs to paciešam.

Es nodrebinājos. Man šķiet, ka mēs jau vienreiz par to runājām. Pie Zimbabves, vai ne?

Fakvarla dusmas mazliet norima. Viņš pamāja. Varbūt. Bet es jūtu, ka tuvojas pārmaiņas, un, ja tev būtu kaut nedaudz prāta, tad arī tu tās sajustu. Kad Impērija kļūst vājāka, sākas juku laiki: strīdi uz ielām, savstarpējas burvju ķildas, viņu prātus ir novājinājusi greznība un vara… Mēs ar tevi to esam piedzīvojuši jau daudzas reizes. Šādos brīžos mums ir lielas iespējas rīkoties. Mūsu saimnieki kļūst slinki, Bartimaj, viņi dod mums vairāk vaļas.

-    Es gan tā neteiktu.

-   Siržulauzējs gan tāds ir. Stiprs, bet neapdomīgs. Jau tad, kad mani pirmoreiz izsauca, viņš gremzās par savu ierobežoto varu ministrijā, jo vēlas atdarināt dižos pagātnes burvjus, satriekt pasauli ar saviem panākumiem. Tā nu Siržulauzējs ņemas ap varu kā suns ap vecu kaulu: visu laiku pavada, kaldams plānus un intrigas, nemitīgi cenzdamies gūt pārsvaru pār saviem sān­cenšiem… Un viņam nekad nebūs miera. Turklāt šis tips nav viens. Valdībā ir vēl citi tādi paši kā viņš, pat vēl neapdomīgāki. Tu jau zini: kad burvis spēlē uz augstām likmēm, viņam nav lemts ilgs mūžs. Agrāk vai vēlāk viņš pieļauj kļūdu, un tā tad ir mūsu iespēja. Agrāk vai vēlāk, bet reiz tā diena pienāks.

Pavārs palūkojās debesīs. Laiks negaida, viņš teica. Šāds būs mans pēdējais piedāvājums. Aizved mani pie amuleta, un es apsolu: lai arī kādu sodu tu saņemsi, Siržulauzējs pēc tam pie­ņems tevi pie sevis. Tavs saimnieks, lai arī kas viņš tāds būtu, nespēs stāties viņam ceļā. Tad mēs būsim partneri, Bartimaj, nevis ienaidnieki. Tā būtu patīkama pārmaiņa, vai ne?

-    Jauki, es teicu.

-    Vai arī… Fakvarls uzlika rokas uz ceļiem. Tu vari mirt tagad un tūlīt, šajā piepilsētas krūmā. Tu zini, ka nekad iepriekš neesi mani pārspējis; tevi vienmēr ir glābis tikai laimīgs gadī­jums. [65] [1] Laimīgs gadījums vai, kā man pašam labāk patīk domāt, mans asais prāts. Bet tiesa, es vienmēr esmu pamanījies izvairīties no cīņas ar Fakvarlu aci pret aci.

-             Bet šoreiz tā nenotiks.

Kamēr apsvēru šo piedāvājumu un jau gudroju, cik ātri un uz kuru pusi bēgt, mūsu sarunu pārtrauca. Krūma lapas nošalca, kaut kas izšāvās tām cauri un nokrita mums pie kājām. Tā bija tenisa bumbiņa. Fakvarls lēnām slējās kājās, un arī es pielēcu stāvus. Bet noslēpties jau bija par vēlu. Kāds jau lauzās cauri krūmiem uz mūsu pusi.