Samarkandas amulets

Vienu brīdi kāds simts kraukļu mierīgi knābāja aukstās speķādiņas, pilnībā apmierināti ar sevi un apkārtējo pasauli. Nāka­majā brīdī Fakvarls parādījās kraukļiem savā patiesajā izskatā pirmajā plānā: tas notika tikai uz sekundes simtdaļu, bet ar to pietika. Četri kraukļi uz vietas nokrita beigti, vēl pāris aizrijās ar brokastīm, un pārējie panikā pacēlās no pagalma, skaļi ķērcot un švīkstinot spārnus. Mēs ar Fakvarlu lidojām pašā bara viducī, vicinot spārnus, cik aši vien jaudājām, pagriežoties vai metoties lejup, kad pārējie tā darīja, izmisīgi cenšoties neatpalikt.

Mēs pārlidojām augstu pāri lielajam tornim, uz kura jumta plivinājās karogs un kur stāvēja sargi, lūkojoties pāri Temzas ūdeņiem. Tad metāmies lejup un pārlidojām pelēkam pagal­mam torņa otrā pusē. Parādes pagalmā bija uzkrāsoti apmē­ram divdesmit pentakli, un, kad lidoju tam pāri, es pamanīju, ka pentaklos parādās ievērojama garu grupa, kuru tieši tobrīd bija izsaukuši pelēkās uniformās tērpti burvji. Tie pārsvarā bija zemākie gari, galvenokārt izskaistināti velnēni, [62] [1] Jo būtne ir mazāk varena, jo ātrāk to var izsaukt. Lielākā daļa burvju impēriju algo dažus burvjus tieši tāpēc, lai viņi spētu īsā laikā izsaukt neskaitāmas velnēnu kohortas. Tikai pašām stiprākajām impērijām pietiek spēka, lai izveidotu spēcīgāku būtņu armiju. Pašu vērienīgāko armiju bija saformējis faraons Tutmoss III 1478. gadā p.m.ē. Tajā bija ifrltu leģions un vēl dažādu augstāko džinu grupas, kuru rindās noteikti visievērojamākais bija… Nē, pieticība liedz man turpināt šo uzskaiti.

bet lielā skaitā

viņi varēja radīt ne mazums nepatikšanu. Cerēju, ka kraukļu bars neiedomāsies šeit piezemēties.

Putni, par laimi, neizrādīja nekādu vēlēšanos nolaisties; bai­les trieca viņus tālāk, uz ārējiem Tauera nocietinājumiem. Vai­rākas reizes tie pagriezās uz ārējā mūra pusi, bet katru reizi saminstinājās un devās atpakaļ. Vienreiz jau man uzmācās kār­dinājums atrauties no bara un lidot pāri mūrim vienam pašam, bet mani atturēja dīvaina sargkareivja parādīšanās tas bija zili melns cilvēks ar četrām kājām, gluži kā zirneklim. Man viņš nepavisam nepatika, un es vēl biju pārāk vājš pēc gūsta un dau­dzajām pārvērtībām, lai mēģinātu nesagatavojies mesties pretī šim nezināmajam spēkam.

Beidzot mēs nonācām vēl vienā pagalmā, ko no trim pusēm ietvēra pils ēkas, bet no ceturtās augsta, ar zāli apaugusi siena. Kraukļi apmetās pie šīs sienas un sāka drūzmēties, bezmērķīgi knābādami zemi.

Fakvarls pielēca man tuvāk, vienam spārnam ļengani noka­rājoties. Tas joprojām asiņoja.

-    Putni nekad nepametīs šo apkārtni, es teicu. Viņus te labi baro.

Krauklis pamāja. Viņi ir mūs aizveduši tik tālu, cik varēja cerēt, bet tas mums derēs. Šī ir ārējā siena. Kad tiksim tai pāri, mēs būsim drošībā.

-    Tad dosimies prom.

-     Pagaidi mirklīti. Man nepieciešams atpūsties. Un, iespē­jams, Džabors…

-    Džabors ir pagalam.

-    Tu taču viņu pazīsti, Bartimaj, Fakvarls pieskārās ar knābi savainotajam spārnam un izvilka no ievainojuma spalvu. Tikai mazu mirklīti. Tas utuks! Man pat prātā nenāca, ka viņš pastrādās kaut ko tādu…

-   Mums tuvojas velnēni, es pačukstēju. Tikko izsauktais velnēnu bataljons bija ietraucies pagalmā pa arku tā tālākajā stūrī un tagad izpletās pa visu apkārtni centīgā apņēmībā pār­meklēt ikvienu ķieģeli un akmeni. Mūs joprojām sargāja kraukļu bars, bet ne uz ilgu laiku.

Fakvarls izspļāva zemē vēl vienu spalvu, kas tūlīt pat pār­vērtās par želeju un pēc tam izkusa. Labs ir. Augšup, pāri un ārā. Un neapstājies.

Es pieklājīgi pamāju ar spārnu. Tikai pēc tevis.

-   Nē, nē, Bartimaj pēc tevis. Krauklis pievilka lielo kāju ar asajiem nagiem savdabīgā kniksī. Es visu laiku būšu tieši tev aiz muguras, tāpēc, lūdzams, esi oriģināls un nemēģini izbēgt.

-    Tu nu gan esi briesmīgi aizdomīgs!

Velnēni jau tuvojās, ošņādami zemi gluži kā suņi. Es ātri pacēlos spārnos un lidoju pretī mūrim. Kad nokļuvu vienā līmenī ar mūri, es pamanīju uz tā sargkareivi. Tas bija mazs foliots, kurš bija apgādāts ar bronzas ragu. Par nelaimi, arī viņš mani pamanīja. Un, pirms vēl paspēju kaut ko izdarīt, radījums bija paķēris ragu un iepūtis tajā. No bronzas raga atskanēja aprauts, griezīgs pūtiens, kas tūlīt pat izsauca atbildes signālus no visas sienas augstus un zemus, skaļus un klusus, un neie­domājami tālu. Mūsu paslēptuve bija atklāta. Es metos virsū sargam, uzbrukdams tam ar nagiem; viņš iespiedzās, zaudēja līdzsvaru un atmuguriski novēlās no sienas. Sāvos tieši pāri mūrim, pāri melnajiem akmeņiem, kas bija apauguši ar zāli, ārā no Tauera.

Man nebija laika atskatīties. Lidoju uz priekšu, cik ātri vien spēju. Zem manis aizstiepās plata maģistrāle, pa kuru trau­cās neskaitāmas automašīnas, tad parādījās garāžas ar plaka­niem jumtiem, šauri ceļi, lubiņu jumti, Temzas līkums, kuģu piestātne un tad vēl viens ceļš… Ei! Tas nebija pārāk grūti ar sev piemītošo pašapziņu varēju sacīt, ka esmu izbēdzis! Lon­donas Tauers nu jau bija kādu jūdzi aiz muguras. Drīz vien es varēšu…