Samarkandas amulets

-    Ei, jūs, smilšu ēdāji! es saucu. Mēness spīd pār jūsu biedru kauliem, un šakāļi nes uz savām alām viņu galvaskau­sus, lai ar tiem spēlētos mazie šakālēni. [59] [1] Nu, tulkojumā tas neskan tik iespaidīgi. Es to izkliedzu senēģiptiešu valodā, kuru tie abi zināja un dziļi ienīda. Tas viņiem atgādināja laiku, kad faraons bija sūtījis savu armiju tālu Asīrijas zemē, izraisot milzīgus zau­dējumus tur mītošajām tautām. Ir ļoti nepieklājīgi džinu starpā atgādināt par cilvēku kariem (kuros mēs allaž karojam dažādās pusēs). Atgādināt utukiem par karu, kurā viņi zaudēja, bija gan nepieklājīgi, gan ne sevišķi gudri.

Kā jau biju paredzējis, Baztuks nekavējoties atlaida savu tvē­rienu no Kserksa ērgļa cekula, un Kserkss izvilka pirkstus no Baztuka nāsīm. Abi utuki pagriezās pret mani un sāka nākt šurp, acīs gailot niknumam. Labi. Biju izrēķinājis, ka apmēram pēc trīsdesmit sekundēm pa caurumu sienā jāparādās tam, kas tur šo caurumu kala. Ja tas kavēsies, es būšu pagalam ja ne no Kserksa vai Baztuka šķēpa, tad no lodes, kura tagad jau bija samazinājusies līdz greipfrūta izmēriem.

-    Baztuk, Kserkss pieklājīgi bilda, es atļaušu tev izdarīt pirmo cirtienu.

-   Cik laipni no tavas puses, Kserks, Baztuks atbildēja. Pēc tam tu varēsi izšķaidīt visu atlikušo pēc sirds patikas.

Abi utuki pacēla šķēpus un nostājās manā priekšā. Aiz viņiem klaudzināšana pēkšņi rimās un pa caurumu sienā, kas jau bija kļuvis krietni liels, parādījās mirdzošs, melns knābis, ass kā kalēja lakta. Tam sekoja tintes melna galva ar mirdzošām ače­lēm. Tās šaudījās no vienas puses uz otru, novērtējot situāciju, un tad beidzot putns sāka spraukties iekšā pa caurumu gluži neraksturīgā manierē.

Telpā pa izkalto caurumu beidzot ielēca milzīgs, melns krauk­lis, kas apmetās uz sienas apmales. Tiklīdz tas bija pilnībā ierā­pies iekšā, caurumā parādījās vēl viens knābis.

Tagad utuki jau bija sasnieguši manu kolonnu. Baztuks atvē­zēja roku ar šķēpu.

Es noklepojos. Tev kāds ir aiz muguras!

-    Tu mani nepiemānīsi, Bartimaj! Baztuks iebrēcās. Viņš pacēla roku augstāk, un šķēps jau traucās lejup. Un tad tā ceļā pašāvās melna šautra, kas sagrāba šķēpu knābī un turpināja lidot, izraujot to utukam no rokas. Baztuks izdvesa pārsteiguma saucienu un pagriezās. Arī Kserkss apcirtās riņķī.

Krauklis apsēdās uz vienas tukšās kolonnas, turēdams šķēpu knābī.

Baztuks nepārliecinoši paspēra soli uz priekšu.

Krauklis nevērīgi pārkoda šķēpa kātu. Tas sadalījās divās daļās, kas rībēdamas novēlās zemē.

Baztuks apstājās kā zemē iemiets.

Otrs krauklis apmetās uz blakus kolonnas. Tie abi klusi sēdēja un cieši vēroja utukus.

Baztuks palūkojās uz savu biedru. Ēēē… Kserks?

Ērgļknābis bažīgi pakladzināja mēli. Cel trauksmi, Baztuk! viņš teica. Es tikšu ar viņiem galā. Viņš ieliecās ceļos un palēcās augstu gaisā. Ar švīkstu atpletās lielie, baltie spārni. Kserkss tos savicināja vienu, tad divas reizes un nu jau bija pacēlies līdz pat griestiem. Spalvas saliecās un iztaisno­jās, viņš pats pieliecās, it kā nirtu galva pa priekšu, spārni nostiepti atpakaļ, vienā rokā turēdams izstiepto šķēpu; un tad viņš metās lejup zibens ātrumā.

Pretī krauklim, kas mierīgi gaidīja.

Kserksa acīs parādījās šaubu izteiksme. Tagad viņš atradās gandrīz virs kraukļa, kas joprojām nebija pakustējies. Tad šīs šaubas nomainīja pēkšņas izbailes, viņš izpleta spārnus un izmi­sīgi centās izvairīties no sadursmes.

Krauklis plaši atpleta knābi.

Kserkss iekliedzās.

Tālāk viss saplūda vienā kustīgā murskulī, varēja dzirdēt tikai skaņu, it kā kaut kas liels tiktu pakampts gaisā un norīts. Kolonnai abās pusēs noplīvoja pāris spalvu. Krauklis joprojām sēdēja kolonnas galā, sapņaini lūkodamies tālumā. Kserkss bija pazudis.

Baztuks pa to laiku bija devies uz sienu, kur vajadzēja parā­dīties portālam. Viņš kaut ko meklēja pie jostas piestiprinātajā makā. Krauklis pārlēca uz nākamo kolonnu, nogriežot Vēršgalvim ceļu. Ar izmisīgu brēcienu Baztuks meta šķēpu. Tas netrā­pīja krauklim, bet līdz pat rokturim ietriecās kolonnas vienā sānā. Krauklis, nožēlas pilns, pagrozīja galvu un pacēlās spār­nos. Baztuks beidzot bija atvēris maku un izņēmis mazu bron­zas svilpīti. Viņš to pielika pie lūpām…

Vēl viens spalvu murskulis, pārāk straujš, lai tam izsekotu ar acīm. Baztuks bija ātrāks: es redzēju, kā viņš noliec galvu, izstiepjot uz priekšu ragus un tad melnais virpulis viņu ierāva sevī. Kad tas norima, arī Baztuks bija pazudis. Krauklis apdomīgi nolaidās zemē, un no viena spārna viņam pilēja zaļas asinis.

Lodes iekšpusē skarabejs sajūsmā lēkāja. Lieliski darīts! es saucu, mēģinādams padarīt savu balsi nedaudz skaļāku un mazāk pīkstošu. Es nezinu, kas jūs tādi esat, bet kā būtu, ja jūs man palīdzētu…

Es pēkšņi apklusu. Lodes enerģija ļāva man saskatīt jaunpienācējus tikai pirmajā plānā, un līdz šim viņi tajā bija parādījušies kā kraukļi. Iespējams, ka viņi to beidzot bija sapratuši, tāpēc uz sekundes simtdaļu arī pirmajā plānā parādīja, kādi patiesībā izskatījās. Tas bija tikai uz mirkli, bet man vairāk nevajadzēja. Es zināju, kas tie bija.