Samarkandas amulets

Netenjels nošņaukājās. Vai jūs tā domājat, Martas kun­dze? Kā jau allaž, viņas miers un veselais saprāts ietekmēja zēnu, lika aizmirst par savu pašpārliecinātību un lepnumu. Varbūt viņai bija taisnība. Varbūt vajadzēja izstāstīt visu patie­sību…

-   Arī es centīšos vīru nomierināt, Marta turpināja. Lai gan tu to nemaz neesi pelnījis. Paskaties, kā izskatās tava istaba!

-    Es to tūlīt sakārtošu, Martas kundze! Tūlīt pat! Viņš jutās nedaudz labāk. Varbūt patiešām izstāstīt visu meistaram visas aizdomas par Siržulauzēju un amuletu. Tas būs sāpīgāk, bet vienkāršāk.

-   Vispirms paēd, Krūmložņas sieva piecēlās. Un esi gatavs visu izstāstīt meistaram, kad viņš atgriezīsies.

-    Kāpēc Krūmložņas kungs devās uz ministriju? Ir taču svēt­diena, Netenjels jau bija pacēlis no zemes pāris apģērba gabalu un lika tos atvilktnēs.

-    Kaut kas steidzams, dārgais. Kāds nelietīgs džins notverts Londonas centrā.

Pār Netenjela muguru pārskrēja skudriņas. Džins?

-    Jā. Es nezinu sīkumos, bet tas esot uzdevies par vienu no Siržulauzēja kunga velnēniem. Ielauzies Pinna kunga veikalā un nodarījis tur lielus postījumus. Bet viņi izsūtīja ifrītu, kas džinu laikus notvēra. Tagad to nopratina. Tavs meistars domā, ka burvim, kas sūtījis šo džinu, var būt kāda saistība ar tām maģisko priekšmetu zādzībām, kas viņu pēdējā laikā tā uztrauc, vai arī viņš varētu būt saistīts ar Pretošanās kustību. Krūmlož­ņas kungs grib būt klāt, kad viņi izspiedīs no džina informāciju. Bet tās nu tagad nav tavas galvenās rūpes, vai ne, Džon? Tev jāizdomā, ko un kā teikt savam meistaram. Un pa to laiku jāiz­berž arī grīda.

-   Jā, Martas kundze.

-    Prātīgs puisis. Es vēlāk uznākšu pēc tava šķīvja.

Tiklīdz durvis aiz Krūmložņas sievas bija aizvērušās, Neten­jels metās pie loga, atvēra to vaļā un pasniedzās pēc sava bronzas diska. Viņš to paķēra un atkal aizvēra logu, lai nelaistu istabā lietu. Disks bija auksts; vajadzēja saukt vairākas minūtes, līdz diskā negribīgi parādījās velnēna ģīmītis.

-    Ej nu! velnēns izsaucās. Ir pagājis kāds laiciņš, kopš neesam tikušies. Es jau domāju, ka esi mani aizmirsis. Vai gribi mani atlaist?

-   Nē, Netenjelam nebija noskaņojuma pļāpāt. Atrodi Bar­timaju. Gribu redzēt, kur viņš ir un ko dara. Tūlīt! Vai arī es tevi aprakšu kopā ar visu disku.

-    Vai tikai tu šodien neesi izkāpis no gultas ar kreiso kāju? Vai esi aizmirsis, kā pieklājīgi jāpalūdz? Es nu tagad iešu, bet šis nav no vieglākajiem uzdevumiem, ko tu jebkad esi man uzde­vis. Murminot vēl kaut ko un rādot Netenjelam niknas grima­ses, bērna sejiņa pazuda no diska, lai drīz pēc tam atkal parādī­tos it kā no tālienes. Bartimajs, tu saki? No Urukas?

-   Jā! Cik daudz Bartimaju tad tu pazīsti?

-    Tu nemaz nevari iedomāties, īgņa. Tad nu tagad lēnām.

Tas aizņems kādu laiciņu.

Disks izdzisa. Netenjels to uzmeta uz gultas, bet tad pārdo­māja un pabāza zem matrača, prom no acīm. Un ar lielu centību ņēmās tīrīt istabu, noberžot no grīdas visas zīmējuma paliekas un pat nokasot sveķus no grīdas dēļiem. Zēns sastūķēja drēbes atpakaļ skapī un nolika visas izmētātās lietas savās vietās. Tad viņš izēda zupu, kura jau bija paspējusi atdzist.

Krūmložņas sieva atgriezās pēc tukšā šķīvja un atzinīgi noskatīja istabu. Tu esi malacis, Džon, viņa teica. Tagad saposies pats un nomazgā seju. Kas tad tas?

-    Kas, Martas kundze?

-    Man šķiet, es dzirdēju balsi.

Arī Netenjels bija dzirdējis apslāpētu "Oi!" no gultapakšas. Manuprāt, tas skanēja no lejasstāva, viņš nepārliecinoši teica. Varbūt kāds ir pie durvīm?

-   Tev tā liekas? Labāk aiziešu paskatīties. Nebūdama īsti pārliecināta, viņa tomēr devās prom, aizslēdzot aiz sevis durvis.

Netenjels pacēla matraci. Nu? viņš uzšņāca diskam.

Mazuļa sejā pēkšņi bija parādījušies bārdas rugāji un zem acīm violeti maisiņi. Tas bija labākais, ko spēju, viņš teica. Vairāk no manis tu nevari prasīt.

-    Parādi man!

-   Lūk, skaties. Seja pazuda, un tās vietā stājās Londonas panorāma. Sudrabotā līnija, kas laikam bija Temza, locījās starp pelēkzaļiem veikaliem un dzīvojamiem namiem. Lietus aizse­dza skatu, bet Netenjels ātri vien saprata, kas viņam jāredz: tā bija liela pils, ko sargāja augsti, pelēki mūri. Tās centrā atradās garš, kantains tornis, kura galā plīvoja karogs. Pils pagalmā patrulēja melnraibas policijas automašīnas un soļoja kavalērija, turklāt ne visas no redzamajām figūrām bija cilvēki.

Netenjels zināja, uz ko viņš skatās, bet nespēja to pieņemt. Un kāds tam sakars ar Bartimaju? viņš nošļupstēja.

Velnēna balss bija skumja un nogurusi. Tieši tur viņš atro­das, vismaz, cik es noprotu. Es sekoju pa viņa pēdām no Lon­donas centra, bet tās jau bija "atdzisušas". Kā jau tu saproti, es nespēju nokļūt tuvāk Londonas Taueram. To sargā pārāk daudz modru acu. Pat no attāluma mani gandrīz notvēra pāris Izlūkložu. Un es esmu pagalam noguris. Vēl kaut ko? velnēns pavaicāja, kad Netenjels neko neatbildēja. Man vajadzētu atpūsties.

-    Nē, nē, tas arī viss.