Samarkandas amulets

-    Ei! Ērgļknābis steidzās šurp no tālākā zāles stūra. Es dzirdēju pieminam savu vārdu. Izbeidz sarunāties ar ieslo­dzīto!

Vēršgalvis aizvainots palūkojās uz savu biedru. Es varu runāt, ja vēlos. Tātad tu domā, ka esmu stulbs? Bet es tāds neesmu, redzi? Kāds tad ir jūsu plāns?

-    Nesaki viņam neko, Kserks! es skaļi čukstēju. Nesaki viņam neko.

Ērgļknābis izdvesa griezīgu skaņu. Plāns? Es neko nezinu ne par kādu plānu. Gūsteknis tev melo, Baztuk. Ko viņš tev teica?

-     Ir jau labi, Kserks, es moži saucu. Es neesmu pieminē­jis… tu jau zini, ko.

Vēršgalvis pavicināja šķēpu. Manuprāt, tas esmu es, kurš tagad uzdod jautājumu, Kserks, viņš teica. Tu esi izplānojis sazvērestību kopā ar gūstekni!

-    Nē taču, stulbeni…

-    Ak tad es esmu stulbenis?

Un tad sākās: purns pret knābi, kaujai sasprindzināti mus­kuļi un mirdzošas spalvas, kliedzieni un dunkas. Ha, ha. Utukus vienmēr ir viegli apmuļķot. Šajā kaujas sparā es biju pavisam aizmirsts, kas man ļoti labi patika. Citreiz es priecātos redzēt, kā šie pārgriež viens otram rīkli, bet pašlaik tas man būtu vājš mierinājums.

Lode vēlreiz bija sašaurinājusies, tāpēc atkal mainīju formu, šoreiz pārvēršoties par skarabeju. Necerēju, ka šīs pārvērtības dos man lielu labumu, bet tas nedaudz attālināja nenovēršamo un deva man mazliet telpas, lai es varētu rāpot uz priekšu un atpakaļ pa kolonnas kapiteli, niknumā un izmisumā plivinot spārnus. Tas zēns, tas Netenjels! Ja kādreiz izkļūšu no šejie­nes, es viņam tā atriebšos, ka šī atriebība kļūs par leģendu un biedinājumu visiem cilvēkiem! Lai es, Bartimajs, kas ir runājis ar Zālamanu un Haijavatu, ietu bojā kā vabole, ko saspiež nere­dzams pretinieks? Nē! Es atradīšu izeju…

Soļoju šurpu turpu, šurpu turpu un domāju, domāju…

Tas nebija iespējams. Es nevarēju izmukt. Nāve tuvojās no visām pusēm. Es nespēju iedomāties, kas ļaunāks vēl varētu notikt.

Pēkšņi man priekšā parādījās tvaika mutulis, atskanēja rēciens un uz mani palūkojās nikna, sarkana acs. Bartimaj!

Tātad kaut kas vēl ļaunāks varēja notikt. Vēršgalvis bija pār­traucis savu ķīviņu ar kolēģi. Viņš pēkšņi bija atcerējies mani. Es atcerējos, kas tu esi! viņš iebļāvās. Tava balss! Jā, tas esi tu tu iznīcināji manu tautu! Beidzot! Šo brīdi es esmu gaidījis divdesmit septiņus gadsimtus!

Kad tu dzirdi kaut ko tādu, ir grūti izdomāt atbildi.

Utuks pacēla savu sudraba šķēpu un izdvesa triumfējošu kaujas saucienu, kā parasti pirms nāvējošā trieciena.

Pārstāju plivināt spārnus. Bezcerīgi, bet vienlaikus izaici­noši.

Netenjels 2 3

i5liktākā diena Netenjela dzīvē jau sākās pietiekami briesmīgi. Lai gan pēc atgriešanās no Parlamenta ēkas bija vēls, zēns ne­spēja aizmigt. Viņam ausīs nemitīgi skanēja meistara vārdi, liekot justies arvien sliktāk. Ikviens, pie kura atradīs zagtu īpašumu, tiks sodīts ar bargākajiem sodiem. Ar bargākajiem sodiem. Un kas tad bija Samarkandas amulets, ja ne zagts īpašums?

Tomēr Siržulauzējs bija pirmais nozadzis amuletu: lai iegūtu tam pierādījumus, viņš bija aizsūtījis Bartimaju slepenajā uzde­vumā. Turklāt zagtais īpašums pašlaik atradās pie viņa jeb, precīzāk runājot, pie Krūmložņas. Ja Siržulauzējs, policija vai kāds no valdības atrastu to viņu mājā… Vai ja pats meistars to uzietu savā kolekcijā… Netenjels baidījās pat iedomāties, kas tad notiktu. Sācies kā vienkārša atriebība, šis pasākums kļuva arvien riskantāks. Tagad viņš bija nostājies ne tikai pret Sir­žulauzēju, bet nokļuvis valdības nežēlastībā. Viņš bija dzirdējis par stikla prizmām, kuras karājas no Londonas Tauera mūra un kurās atradās nodevēju mirstīgās atliekas.

Tiklīdz pie debesīm parādījās ausma, Netenjels bija stingri izlēmis, kā rīkoties tālāk. Vai nu džins jau bija savācis pierādīju­mus pret Siržulauzēju, vai ne, bet viņam vajadzēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no amuleta. Viņš atdos to Siržulauzējam un pēc tam brīdinās varas iestādes. Bet, lai to izdarītu, viņam bija vajadzīgs Bartimajs.

Un Bartimajs atteicās ierasties.

Par spīti nogurumam, kas smeldza visos kaulos, Netenjels torīt izsauca Bartimaju trīs reizes, un nevienu reizi džins nepa­rādījās. Trešajā reizē zēns jau panikā trīcēja, stostoties izru­nāja Izsaukšanas burvestību, pat nepievēršot uzmanību tam, ka nepareizi izrunāta zilbe var viņu nopietni apdraudēt. Kad zēns beidza Izsaukšanu trešo reizi, viņš, smagi elpodams, lūkojās uz tukšo apli. Parādies taču!

Ne dūmu, ne uguns, ne dēmona.

Nolamājies Netenjels pārtrauca Izsaukšanu, iespēra pa vīraka trauku, kas aizripoja pāri visai istabai, un iegāzās gultā. Kas te notika? Ja Bartimajs būtu atradis iespēju atbrīvoties no saistībām… Bet tas nebija iespējams cik viņam zināms, neviens dēmons vēl nekad nebija izbēdzis no savām saistībām. Netenjels bezspēcīgi dauzīja ar dūri pa segām. Kad viņš dabūs to džinu rokā, tas viņam samaksās par šo kavēšanos viņš to noburs ar Stūrainā svārsta buramvārdiem un tad paskatīsies, kā tas locīsies!

Bet ko lai iesāk tagad?