Samarkandas amulets

-     Tas ķēms melo, Šolto Pinns noraidoši sacīja. Acīmre­dzama mānīšanās. Džesika, es esmu ļoti vērīgs. Turklāt jau kavēju savu rīta masāžu Bizantijas pirtī. Man pašlaik jau vaja­dzēja atrasties tvaika pirtī. Vai drīkstu ieteikt, ka šim radī­jumam nepieciešams kāds pamudinājums runāt un mēs viņu varētu atstāt, lai nedaudz pamokās?

-    Spoža ideja, mīļais Šolto. Sieviete piecreiz noklikšķināja nagus. Dūkoņa un sašūpošanās. Laiks pieņemt mazāku formu turklāt ātri! Sakopoju visu atlikušo enerģiju, lai ātri pārvērstos, un, tiklīdz lodes sienas sāka sarauties, jau biju sarucis. Slaiks kaķis, kūkumu uzmetis, pamuka malā no lodes sienām.

Pāris sekunžu laikā lode saruka par vienu trešdaļu no tās sākotnējā apjoma. Tās dūkšana, enerģijas saitēm savelkoties ciešāk, skaļi atbalsojās kaķa ausīs, bet joprojām starp mani un dedzinošajām lodes sienām bija pietiekami daudz vietas. Dže­sika vēlreiz noknikšķināja nagus, un lodes sarukšanas process kļuva daudz lēnāks.

-     Apbrīnojami, viņa teica Šolto. Iedzīts stūrī, šis radī­jums vienā sekundē pārvēršas par tuksneša kaķi. Ļoti izskatās pēc… Ēģiptes. Manuprāt, šim bijusi ilga karjera. Tagad viņa pievērsās man. Lode turpinās sarauties, dēmon, viņa teica. Dažbrīd ātri, dažbrīd lēni. Beidzot tā saruks tā, ka tās iekšpusē nepaliks nemaz vietas. Tevi pastāvīgi novēros, tāpēc, kad vien tev radīsies vēlēšanās runāt, tev tikai tas jāpasaka. Ja ne tad ardievu!

Par atbildi kaķis nošņācās un meta ar ķepu. Tas bija tik daiļ­runīgi, cik nu es tobrīd varēju izteikties.

Akmens plāksnes atgriezās savās vietās. Solto un sieviete devās uz arku un nozuda portālā. Tas aizvērās, un siena izska­tījās gluži tāda pati kā līdz šim. Ērgļknābis un Vēršgalvis atsāka maršēt pa zāli. Lodes baltās sienas dūca, mirdzēja un nenovēr­šami tuvojās.

Kaķis saritinājās kolonnas galā un aplika asti sev apkārt tik cieši, cik vien varēja.

Nākamo divu stundu laikā mana situācija kļuva arvien nepa­tīkamāka. Kaķa tēls man sākumā noderēja, bet pašlaik manas ausis jau bija noliektas zemāk par ūsām un es jutu, ka astes gals sāk svilt. Tātad vajadzēja turpināt pārvērtības. Zināju, ka mani novēro, tāpēc nepārvērtos vis uzreiz par mušu lode, sekojot manām pārvērtībām, saruktu tikpat strauji. Tāpēc izmantoju vēl dažādas spalvainas un zvīņainas formas, katru reizi tikai nedaudz paglābjoties no sarūkošajām cietuma sienām. Vispirms kļuvu par trusi, tad par mērkaķīti, tad par kādu neatklātu grau­zēju… saliekot kopā visas šīs manas pārvērtības, tu iegūtu lie­lisku veikalu, kur pārdod dzīvniekus.

Lai kā pūlējos, man neizdevās izdomāt lielisku bēgšanas plānu. Varētu iegūt mazliet laika, sastāstot sievietei kādus sarežģītus melus, bet viņa drīz vien atklātu, ka esmu pūtis pīlītes, un pie­beigtu mani vēl ātrāk. Tas nederēja.

It kā man jau tā neklātos grūti, nelietīgais puika mani izsauca vēl divas reizes. Viņš nelikās mierā, acīmredzot domā­dams, ka pirmajā reizē pieļāvis kļūdu, un šī Izsaukšana man nodarīja tādas mocības, ka es jau gandrīz izlēmu viņu nodot.

Bet tikai gandrīz. Vēl nebija laiks padoties. Vienmēr pastā­vēja iespēja, ka kaut kas var atgadīties.

-    Vai tu biji Ankoras Tomā? Vēršgalvis joprojām centās atcerēties, kur mani redzējis.

-    Ko? es tobrīd biju pārvērties par grauzēju; gribēju runāt dārdošā, aizvainotā balsī, bet man izdevās tikai tāds aizvainots grauzēja pīkstiens.

-    Nu, tu jau zini, Khmeru impērijas laikā. Es strādāju pie Impērijas burvjiem, kad tie iekaroja Taizemi. Vai tevis tur tie­šām nebija? Kādā dumpinieku grupējumā?

-Nē. [58] [1] Patiešām ne. Tas bija apmēram pirms 800 gadiem, un tieši tad es pār­svarā uzturējos Ziemeļamerikā.

-    Esi pārliecināts?

-    Jā! Protams, esmu pārliecināts! Tu mani jauc ar kādu citu. Bet, paklau, pievērsīsimies citam tematam… Grauzējs ierunā­jās klusāk un pielika ķepu priekšā mutei. Tu esi gudrs zellis, daudzreiz jau uzturējies uz šīs zemes un strādājis pārsvarā nežē­līgā Impērijā. Zini, man ir ietekmīgi draugi. Ja tu man palīdzētu izkļūt no šejienes, viņi nogalinātu tavu saimnieku un atbrīvotu tevi no saistībām.

Ja Vēršgalvim patiešām būtu smadzenes, es varētu zvērēt, ka viņš uz mani lūkojās skeptiski. Es tikmēr muldēju tālāk. Cik ilgi tu jau esi šeit saistīts ar sarga pienākumiem? Piecdesmit gadus? Simts? Tā nav nekāda dzīve kārtīgam utukam, vai ne? Arī tu reiz vari atrasties šādā lodē…

Vēršgalvis pielieca tuvāk galvu. Tvaiki no viņa nāsīm triecās pret lodes sienām, izspiežoties tām cauri un atstājot piles manā kažokā. Kādi draugi?

-    Hmm… ļoti ietekmīgs mārids, un četri ifriti, arī ļoti spēcīgi, daudz varenāki par mani… tu varēsi mums pievienoties…

Galva atkal attālinājās, skaļi iemaurojoties. Tu laikam domā, ka es esmu stulbs!

-    Nē, nē! grauzējs atmeta ar ķepu. Bet Ērgļknābis gan tā domā. Viņš teica, ka tu nekad nepievienošoties mūsu plānam. Ja jau tu patiešām neesi ieinteresēts… Noskurinājies un palēcies grauzējs uzgrieza utukam muguru.

-    Ko? Vēršgalvis apsteidzās apkārt kolonnai, turot šķēpu pavisam tuvu lodei. Negriez muguru! Ko Kserkss teica?