Samarkandas amulets

Izmantot Novērošanas disku? Nē, vēlāk: trīs dēmona izsauk­šanas bija viņu pārlieku nogurdinājušas, un vajadzēja atpūs­ties. Varbūt doties uz meistara bibliotēku? Jā, ar to varētu sākt. Iespējams, tur varētu atrast vēl labākas Izsaukšanas metodes. Vai uziet informāciju par to, kādus trikus var izspēlēt džini, lai izvairītos no Izsaukšanas.

Netenjels piecēlās un pārsedza paklāju pāri ar krītu uzvilk­tajiem Izsaukšanas apļiem. Tagad nebija laika tos nodzēst. Pēc pāris stundām paredzēts tikties ar meistaru, lai beidzot izmē­ģinātu ilgi gaidīto smilšu krupja velnēna Izsaukšanu. Netenjels izmisumā novaidējās tas nu viņam patlaban bija vismazāk vajadzīgs. Zēns varētu izsaukt velnēnu pat miegā, bet meistars noteikti divreiz pārliecināsies, ka viņš ir pareizi uzvilcis katru līniju un iemācījies katru vārdu, un viss šis pasākums aizņems vairākas stundas laika. Lieka spēku tērēšana, bez kuras varēja mierīgi iztikt. Kāds muļķis gan bija šis viņa Krūmložņa!

Netenjels devās uz bibliotēku. Viņš rībināja lejup pa bēniņu kāpnēm…

Un uzskrēja tieši virsū savam meistaram, kas nāca augšup.

Krūmložņa triecās ar muguru pret sienu, satverot vēderu, pa kuru Netenjels bija iebelzis ar elkoni. Viņš nikni iebļāvās un ieblieza skolniekam pa pakausi.

-    Tu, mazais huligān! Tu varēji mani nogalināt!

-    Es atvainojos, ser! Es negaidīju…

-     Tu te skrien lejā pa kāpnēm kā tāds bezsmadzeņu radī­jums, kā viens no vienkāršajiem ļautiņiem! Burvji vienmēr iztu­ras nosvērti un mierīgi. Kurp tu tā steidzies?

-   Man patiešām žēl, ser, Netenjels bija atguvies no šoka un nu jau runāja lēni un padevīgi. Es tikai gāju lejup uz biblio­tēku, lai vēlreiz pārbaudītu visu par šajā pēcpusdienā paredzēto Izsaukšanu. Man žēl, ka biju pārāk dedzīgs.

Audzēkņa pazemīgais tonis, kā jau allaž, panāca gaidīto efektu. Krūmložņa gan vēl smagi sēca, bet nu jau izskatījās nomierinājies. Ja jau tavi nodomi bija labi, tad nez vai es varu tevi vainot. Patiesībā nācu pie tevis, lai pateiktu, ka diemžēl šopēcpusdien nebūšu mājās. Ir noticis kaut kas nopietns, un man… viņš apklusa un sarauca uzacis. Kas tā par smaržu?

-Ser?

-    Tā smaka… tā nāk no tevis, zēn. Viņš pieliecās tuvāk un skaļi paošņāja gaisu.

-    Atvainojiet, ser, es laikam šorīt aizmirsu nomazgāties. Krūmložņas kundze jau man aizrādīja…

-    Es nerunāju par tavas miesas smaku, puika, lai gan arī tā nav no patīkamajām. Nē, tu smaržo pēc… rozmarīna. Jā, un vēl pēc lauru lapām… un asinszāles… Meistara acis pēkšņi ieple­tās un kāpņu pustumsā uzmirdzēja. No tevis plūst smarža, kas saistīta ar dēmonu Izsaukšanu!

-    Nē, ser…

-    Neiedrošinies runāt man pretī, puika! Kā tas varēja no­tikt? Krūmložņas acīs parādījās aizdomas. Džon Mandrāk, es vēlos apskatīt tavu istabu! Tūlīt pat.

-    Labāk jau ne, ser, tur ir briesmīga nekārtība; man būtu kauns jūs tur ievest…

Meistars izslējās visā garumā, acīm zvērojot un apdegušajai bārdai trīsot. Likās, ka viņš izaug garāks, nekā Netenjels viņu jebkad bija redzējis. Audzēknis juta, ka pats saraujas melns un maziņš.

Krūmložņas kungs izstiepa pirkstu un norādīja ar to aug­šup. Ejam!

Netenjels bezspēcīgi pakļāvās. Pilnīgā klusumā viņš veda meistaru uz savu istabu, Krūmložņas smagajiem soļiem skanot aiz muguras. Kad viņš atvēra istabas durvis, sejā iesitās ne ar ko nesajaucamā vīraka un sveču smarža. Netenjels drūmi pakāpās malā zem zemajiem griestiem, un viņa meistars iegāja bēniņu istabā.

Pāris sekunžu Krūmložņa vēroja skatu, kas pavērās istabā. Tas bija apsūdzošs: apgāzts trauks, zem kura bija izlijis vīraks; vairākas Izsaukšanai domātas sveces, kas joprojām gailēja, sarindotas pie sienas un uz galda; uz gultas gulēja divas atvēr­tas maģijas grāmatas, paņemtas no Krūmložņas personiskajiem plauktiem. Nebija redzami tikai Izsaukšanas apļi; tos slēpa paklājs. Netenjelam ienāca prātā, kā varētu izlocīties. Viņš noklepojās.

-    Es varētu paskaidrot, ser.

Meistars nelikās ne zinis. Viņš pagāja uz priekšu un paspēra malā paklāju, zem kura parādījās apļa ārējā mala un vairākas malējās rūnas. Krūmložņa apstājās, satvēra rokās paklāja stūri un parāva to malā. Tagad skatienam atklājās viss pentakls. Brīdi viņš pārbaudīja rūnas un tad pagriezās pret savu skolnieku ar naidīgu skatienu acīs.

-Nu?

Netenjels norīstījās. Viņš zināja, ka nekādi aizbildinājumi viņu šoreiz neglābs, tomēr bija jāpamēģina. Es tikai trenējos pareizi uzzīmēt rūnu zīmes, ser, zēns nedroši iesāka. Gribēju sagatavoties šai pēcpusdienai. Es, protams, neizsaucu dēmonu, ser. Es neuzdrošinātos…

Viņš sastomījās un apklusa. Ar vienu roku meistars norādīja uz lielāko apli, kur no pirmās Bartimaja parādīšanās bija palicis apdeguma pleķis. Ar otru roku viņš pamāja uz sienām, kuras bija apdegušas Stimulējošā kompasa darbības laikā. Netenjela pleci sašļuka. Ui…

Tikko jau likās, ka Krūmložņas kungs tūlīt zaudēs savu izslavēto mieru. Viņa seju izķēmoja dusmas. Meistars paspēra divus soļus pretī Netenjelam un pacēla roku, it kā gatavotos sist. Netenjels sarāvās, bet sitiens tā arī nesekoja.