Samarkandas amulets

Roka nolaidās. Nē, meistars teica, smagi elpojot. Nē. Man jāizlemj, ko ar tevi iesākt turpmāk. Tu esi man izrādī­jis nepaklausību simtiem veidos. Un ar savu rīcību esi pakļā­vis briesmām gan savu, gan mūsu dzīvību. Tu esi niekojies ar tādām burvestībām, kuras tev nekad nebūs lemts saprast, es te redzu Fausta konspektus un Ptolemaja uārdul Tu esi izsaucis vai mēģinājis izsaukt džinu no vismaz četrpadsmitā līmeņa un pūlējies viņu saistīt ar Adelbranda pentaklu kaut ko tādu pat es vilcinātos darīt! Fakts, ka tas tev pilnīgi noteikti nav izde­vies, nekādā mērā nemīkstina tavu vainu. Muļķa bērns! Vai tu apjēdz, ko šāds dēmons varētu tev nodarīt, ja tu pieļautu kaut vismazāko kļūdu? Vai visas manas pamācības šo gadu laikā tev pilnīgi neko nav nozīmējušas? Man jau vajadzēja zināt, ka kopš pagājušā gada tev vairs nevar uzticēties, kad tavs briesmīgais, vardarbīgais uzbrukums maniem viesiem gandrīz izpostīja manu karjeru. Man jau toreiz vajadzēja tikt no tevis vaļā, toreiz, kad tev vēl nebija vārda. Neviens to pat nebūtu pamanījis! Bet tagad, kad tev jau ir vārds un tu būsi ierakstīts nākamajā Loew's Vārdu almanahā, es tik viegli nevaru no tevis atbrīvoties. Tad tiks uzdoti jautājumi, būs jāaizpilda dokumenti un atkal tiks apstrīdēts mans lēmums. Nē, man jāapdomā, ko ar tevi iesākt, lai gan man tā vien niez roka izsaukt Soģi un atstāt tevi viņa gādībā.

Viņš ievilka elpu. Netenjels bija apsēdies uz gultas malas, gatavs uzklausīt visus pārmetumus.

Ņem vērā, meistars teica, neviens no maniem mācek­ļiem nekad nav izturējies pret mani šādi, kā tu to esi izdarījis! Ja man tagad nebūtu jāsteidzas uz ministriju, es tiktu ar tevi galā tūlīt pat. Tev jāpaliek savā istabā, līdz atgriežos. Bet pirms tam, viņš piegāja pie Netenjela skapja un atrāva to vaļā, jāpaskatās, vai tu šeit neesi paslēpis vēl citus noslēpumus.

Nākamās pāris minūtes māceklis tikai sēdēja un tukšām acīm lūkojās, kā meistars pārmeklē viņa istabu. Skapja un atvilktņu saturs tika izgāzts uz grīdas, tā ka visas drēbes tagad gulēja juku jukām. Meistars atrada pāris plastmasas maisiņu ar vīraku, nedaudz krāsainā krīta un pāris piezīmju lapu, ko zēns bija pierakstījis pašmācības ceļā. Tikai Novērošanas disks, droši paslēpts zem jumta dzegas, palika neatklāts.

Krūmložņas kungs savāca vīraku, grāmatas, krītu un pie­zīmes. Kad atgriezīšos no ministrijas, izlasīšu, ko tu tur esi sarakstījis, viņš paziņoja. Ja nu gadījumā es gribēšu tev uzdot vēl pāris jautājumu, pirms tu saņemsi sodu. Pa to laiku paliec šeit un apdomā savus grēkus un to, kā tu pats esi izpos­tījis savu karjeru.

Vairs neteicis ne vārda, viņš aizcirta aiz sevis durvis un tās aizslēdza.

Netenjels juta, ka sirds kļūst svina smaga. Viņš nekustīgi sēdēja uz gultas malas, klausoties, kā lietus bungo pajumtu un kā apakšstāvā skan saniknotā meistara soļi. Un tad attāls būkšķis liecināja par to, ka Krūmložņas kungs ir izgājis no mājas, aizcirzdams aiz sevis durvis.

Pēc kāda laika Netenjelu no drūmajām pārdomām izrāva atslēgas skrapstoņa durvīs. Zēna sirds salēcās. Vai tiešām meis­tars jau bija atpakaļ?

Bet tā bija Krūmložņas sieva, kas ieradās, nesot uz paplātes šķīvi tomātu zupas. Viņa to nolika uz galda un nostājās Ne­tenjelam blakus. Zēns nespēja saņemties, lai paskatītos uz viņu.

-    Domājams, ka tagad tu esi ar sevi apmierināts, viņa mie­rīgā balsi teica. Cik sapratu no Artūra, tu esi uzvedies patie­šām slikti.

Meistara dusmu izvirdums bija atstājis Netenjelu vienal­dzīgu, turpretī Martas kundzes vārdi, kuros izskanēja dziļa vilšanās, neizsakāmi iedūrās viņam sirdī. Zēns zaudēja pēdējās pašsavaldīšanās paliekas. Pacēlis skatienu pret Martas kundzi, viņš juta, ka acu kaktiņos sariešas asaras.

-   Ak, Net… Džon! viņš nekad nebija dzirdējis viņu runājam tik aizkaitinātā balsī. Kāpēc tu nevarēji būt pacietīgs ? Lutiē­nas jaunkundze allaž teica, ka tā esot tava lielākā kļūda, un viņai bija taisnība. Tagad tu esi mēģinājis skriet, pirms vēl īsti esi iemācījies staigāt, un es nezinu, vai meistars tev to jebkad piedos.

-    Viņš man nekad to nepiedos. Viņš pats tā teica. Netenjela balss bija klusa; viņš tikko valdīja asaras.

-    Viņš ir ļoti nikns, Džon, un viņam ir tiesības tādam būt.

-   Viņš teica, ka mana karjera ir pagalam.

-    Un tieši to tu būtu pelnījis.

-    Martas kundze!

-   Bet, iespējams, ja tu būtu atklāts un izstāstītu viņam visu, ko esi izdarījis, varbūt viņš tevi uzklausītu. Bet tikai varbūt.

-    Viņš neuzklausīs. Viņš ir pārāk nikns.

Martas kundze apsēdās uz gultas blakus Netenjelam un aplika roku viņam ap pleciem. Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas nedzirdēts, ja māceklis pārāk ātri mēģina uzsākt nozīmīgas bur­vestības. Bieži vien tā notiek ar bērniem, kas ir īpaši talantīgi. Varu tev teikt, ka Artūrs ir nikns, bet vienlaikus arī patīkami pārsteigts. Man liekas, ka tev vajadzētu viņam pilnībā uzticēties un nodot sevi viņa žēlastībā. Tas viņam patiktu.