Samarkandas amulets

-    Pirmā saprātīgā frāze, ko šodien no tevis dzirdu. Bet velnēns vēl nepazuda. Ja viņš ir tur iekšā, šim Bartimajam patiešām draud lielas nepatikšanas, viņš diezgan moži pazi­ņoja. Tas taču nebiji tu, kas viņu uz turieni aizsūtīja?

Netenjels neko neatbildēja.

-   Ak vai, velnēns novilka. Tad jau tu esi tikpat lielā ķezā kā viņš. Varu derēt, ka tieši pašlaik tas džins jau atklāj visiem tavu vārdu. Velnēns atņirdza savus mazos, asos zobiņus platā smaidā, tad parādīja savam saimniekam mēli un izgaisa.

Krūmložņas audzēknis klusi sēdēja, joprojām turot rokās disku. Dienasgaisma lēni dzisa.

Bartimajs

..

24

Iztēlojies skarabeju, ne lielāku par sērkociņu kastīti, un četrus metrus garu milzi ar vērša galvu, kurš vicina rokā sudraba šķēpu. Un tu tūlīt pat sapratīsi, ka tā nav vienlīdzīga cīņa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka skarabejs atrodas iesprostots Enerģijas lodē, kas pārvērstu pelnos viņa būtību, tiklīdz tas pieskartos lodes sienām kaut vai ar ūsu galiņu. Jā, es patiešām biju darījis visu, kas manos spēkos, lai paildzinātu savu izdzīvošanu šīs kolon­nas galā, maldīgi cerot, ka man izdosies parauties malā, kad lode atkal samazināsies. Bet patiesībā jau es tam īsti neticēju. Un tagad mani gatavojās sašķaidīt viens četrmetrīgs dulburis, kam bija tikpat smadzeņu, cik mušai, un, jo ātrāk tas beigsies, jo labāk.

Biju mazliet pārsteigts, kad utuka kaujas saucienu pārtrauca pēkšņi izkliegta pavēle tieši tobrīd, kad šķēps bija pacelts man virs galvas.

-    Baztuk, beidz!

Bija ierunājies Ērgļknābis; viņa balsī skanēja uztraukums. Kad utuks ir izlēmis kaut ko darīt, tam ir ļoti grūti mainīt savu domu gājienu: Vēršgalvis ar grūtībām apturēja gaisā atvēzēto šķēpu, bet arī nenolaida to lejā.

-    Kas tad nu, Kserks? viņš šņāca. Nenolaupi man šo iespēju atriebties! Divdesmit septiņus gadsimtus es esmu gaidī­jis, kad Bartimajs beidzot būs manā varā…

-    Tad tu vari pagaidīt vēl vienu minūti. Viņš nekur neaiz­bēgs. Ieklausies vai tu kaut ko nedzirdi?

Baztuks pielieca galvu uz vienu pusi. Arī es vairs nedūcu un ieklausījos. Telpā bija dzirdama klusa klaudzināšana tik klusa un neskaidra, ka nebija saprotams, no kuras puses tā nāk.

-    Tas nevar būt nekas nopietns. Gan jau tikai strādnieki. Vai tie cilvēki atkal maršē pa laukumu. Viņiem tas varen patīk. Un tagad paklusē, Kserks. Baztuks nevēlējās veltīt šai dīvainajai skaņai vairs ne mirkli uzmanības. Cīpslas uz viņa apakšdelmiem savilkās, kad viņš atkal atvēzēja šķēpu.

-    Tie nav strādnieki. Pārāk tuvu. Spalvas uz Kserksa ērgļa galvas bija sacēlušās stāvus. Viņš bija uztraukts. Atstāj Barti­maju mierā un nāc paklausies! Tas ir svarīgi!

Skaļi nolamājies, Baztuks aizstampāja prom no manas kolon­nas. Viņi ar Kserksu apstaigāja visas četras zāles sienas, pie­spieduši ausi pie mūra un klusi sarunādamies. Un visu laiku klaudzināšana nerimās, tā bija klusa, neregulāra un kaitinoši nenosakāma.

-   Nespēju saprast, no kurienes tā nāk, Baztuks teica, paskrāpējot ar šķēpa uzgali sienu. Tā varētu nākt no jebkuras vietas šajā zālē. Pagaidi… Varbūt viņš to dara… Un utuks naidīgi palūkojās manā virzienā.

-    Neesmu vainīgs, jūsu augstība, es noteicu.

-    Neesi muļķis, Baztuk, Ērgļknābis teica. Viņš nespēj lie­tot maģiju ārpus lodes sienām. Te notiek kaut kas cits. Manu­prāt, vajadzētu sacelt trauksmi.

-    Bet nekas jau nav noticis, Vēršgalvja balsī ieskanējās pa­nika. Viņi mūs sodīs. Vismaz ļauj man pirms tam nogalināt Bar­timaju, viņš lūdzās. Es nedrīkstu palaist garām šo iespēju.

-   Es gan domāju, ka jums noteikti vajadzētu izsaukt palīgus, es ierosināju. Šeit notiek kaut kas tāds, ar ko jūs nespējat tikt galā. Varbūt tā ir nikna vabole. Vai kāds apmaldījies dzenis.

Pa Baztuka nāsīm izplūda tvaiku mākonis. Tas bija pēdējais piliens, Bartimaj! Tu mirsi! Viņš apklusa. Bet, paga, varbūt tā patiešām ir vabole, ja tā labi padomā…

-    Akmens celtnē? Kserkss pasmīnēja. Manuprāt, ne.

-    Kā tad tu pēkšņi esi kļuvis par tādu ekspertu?

Abi sargi atkal sāka ķildoties, dunkādami un grūstīdami viens otru, novesti līdz baltkvēlei paši sava stulbuma un manas veiklās mēles dēļ.

Bet klaudzināšana nerimās. Es jau sen biju atklājis, ka klau­vējieni nāk no akmens pleķīša augstu pie vienas no sienām, ne pārāk tālu no vienīgā loga. Uzmundrinot cīnītājus, es nenovērsu acis arī no šī sienas laukuma. Pēc pāris minūtēm mana pacie­tība atalgojās, jo pamanīju, ka vietā, kur divas akmens plāksnes bija savienotas, parādās mazs putekļu mākonītis. Vēl pēc brīža tur atklājās neliels caurums, pa kuru telpā iegāzās vēl vairāk putekļu un javas gabalu, un kaut kas melns un ass turpināja kalt caurumu lielāku.

Man par aizkaitinājumu, nemitīgi kaujoties un grūstoties, apskrējuši visapkārt telpai, Kserkss un Baztuks izbeidza plūk­ties netālu no dīvainā cauruma. Tagad tas bija tikai laika jautā­jums, līdz viņi pamanītu lejup krītošos putekļus, tāpēc es izlēmu vēlreiz riskēt.