Samarkandas amulets

Ieslodzīta lodē, vabole izmisīgi norīstījās.

-   Ak, es teicu. Nu tad sveiki!

-    Sveiks, Bartimaj, Fakvarls teica.

25

Un Džabors arī ir šeit, es piemetināju. Cik jauki, ka jūs abi esat ieradušies!

-   Mēs iedomājāmies, ka tu varētu justies vientuļš, Bartimaj, tuvākais krauklis, tas ar asiņojošo spārnu, pieņēma pavāra izskatu. Viņa rokā bija redzama dziļa brūce.

-    Nē, kur nu. Es nepavisam nejutos vientuļš, man bija tik jauka sabiedrība!

-  Ak tā. Pavārs pienāca tuvāk, lai nopētītu lodi. Tu nu gan pašlaik esi uzmanības centrā, mans draugs!

Es nepārliecinoši iesmējos. Jokus pie malas, veco zēn! Var­būt tu varētu man palīdzēt tikt no šejienes ārā. Es jau jūtu, kā lodes sienas mani spiež.

Uzrunātais pakasīja vienu no saviem zodiem. Tas būs grūti. Bet man ir padomā viens risinājums…

-    Lieliski!

-  Tu vari pārvērsties par mušu vai par kādu citu mazu kukai­nīti. Tas tev ļaus nodzīvot vēl pāris minūtes, pirms tava būtība tiks iznīcināta.

-    Paldies, tas bija ļoti noderīgs ierosinājums. Es strauji ievilku elpu. Lodes sienas palēnām tuvojās. Varbūt tu varētu kaut kā aizvākt to lodi un dabūt mani no šejienes ārā? Iedomā­jies, cik es tev būtu pateicīgs!

Fakvarls pacēla pirkstu. Man ienāca prātā vēl viena doma. Tu mums varētu pateikt, kur esi paslēpis Samarkandas amu­letu. Ja runāsi ātri, iespējams, ka mums vēl atliks laiks pēc tam iznīcināt lodi.

-   Maini notikumu secību, un mēs varēsim noslēgt vienoša­nos.

Pavārs smagi nopūtās. Man nešķiet, ka šajā situācijā tu varētu diktēt… Viņu pārtrauca attāla gaudošana; zālei pār­skrēja pazīstama vibrācija.

-    Portāls tūlīt atvērsies, es steigšus izgrūdu. Tālākajā sienā.

Fakvarls palūkojās uz otru kraukli, kas joprojām sēdēja uz kolonnas, pētīdams savus nagus. Džabor, vai tu nebūtu tik laipns… Krauklis paspēra soli uz priekšu un pēkšņi kļuva par garu, sarkanādainu vīru ar šakāļa galvu. Viņš devās pāri zālei un nostājās pie tālākās sienas, vienu kāju izlicis priekšā, otru aiz sevis, rokas izstiepis uz priekšu.

Pavārs atkal pievērsās man. Tātad, Bartimaj…

Mani spārni jau sāka svilt. Ķersimies pie lietas, es teicu.

-    Mēs abi zinām: ja es jums tagad pateikšu amuleta atrašanās vietu, jūs atstāsiet mani šeit nomirt. Tikpat labi mēs zinām: apzinoties, ka tā notiks, es par spīti sniegšu jums nepareizu informāciju. Tā ka jebkas, ko es saku no sava cietuma, ir nevēr­tīgs. Tas nozīmē, ka jums vispirms jāizlaiž mani ārā.

Fakvarls aizkaitināts pabungoja ar pirkstiem pa manu kolonnu. Kaitinoši, bet loģiski.

-    Un tā gaudošana noteikti ir signalizācija, es turpināju.

-    Burvji, kas mani šeit ieslodzīja, minēja kaut ko par horlu un utuku leģioniem. Šaubos, vai pat Džabors spēs tos visus aprīt. Tā ka mēs varbūt varētu turpināt šo sarunu mazliet vēlāk?

-    Piekrītu, Fakvarls teica un pielika seju pavisam tuvu lodei, kas tagad bija vairs tikai mandarīna lielumā. Tu nekad netiksi ārā no Tauera bez mūsu palīdzības, Bartimaj, tāpēc nemēģini nekādus trikus. Man tevi jābrīdina, ka man ir dotas divas pavēles. Pirmā atrast, kur paslēpts amulets. Ja tas nav iespējams, nākamā pavēle ir tevi nogalināt. Man nav tev jāsaka, kuras pavēles izpildīšana sagādātu man lielāku prieku.

Fakvarla seja pazuda no mana redzesloka. Pēc brīža melnajā sienā parādījās tāda kā ovāla plaisa, kas paplašinājās par arku.

No tumsas iznira vairākas figūras: bālsejainie horlas, [60] [1] horla: varena džinu apakšklase. Cilvēkiem tie parādās kā ēnaini spoki, kas izraisa neprātu un slimības; saskarē ar pārējiem džiniem tie izstaro kaitīgu auru, kas saēd mūsu būtību. turēdami tievajās rokās trijžuburus un sudraba tīklus. Tiklīdz horlas būs iznākuši no portāla, aizsarglauki ap viņu ķermeņiem padarīs tos neievainojamus; bet, kamēr viņi vēl gāja cauri portālam, aiz­sarglauki darbojās vāji un viņu būtība bija ievainojama. Dža­bors to pilnībā izmantoja, strauji raidīdams horlu virzienā trīs spēcīgus sprādzienus. Visu arku piepildīja spilgti zaļa gaisma. Zēli ieķērkušies, uzbrucēji nogāzās zemē uz portāla sliekšņa. Bet aiz šiem jau nāca nākamā rinda, nepielūdzami rāpdamies pāri savu kritušo biedru ķermeņiem. Džabors atkal raidīja sprā­dzienu sēriju.

Fakvarls pa šo laiku nebija snaudis. Viņš bija izvilcis no kaba­tas dzelzs gredzenu apmēram aproces lielumā un piestiprinājis to garas koka kārts galā. Es bažīgi aplūkoju šo gredzenu. [61] [1] Tāpat kā sudrabs, arī dzelzs nenāk džinam par labu. Cilvēki to ir gadu tūkstošiem izmantojuši, lai mazinātu mūsu ietekmi uz zemes; pat pakavi tiek uzskatīti par "laimi nesošiem", jo ir izgatavoti no dzelzs.

-    Un ko tu gaidi, ka es darīšu? es vaicāju.

-    Lēksi šim gredzenam cauri, protams. Iedomājies, ka tu esi cirka suns. Gan jau tas tev nebūs grūti, Bartimaj; tu savulaik esi strādājis dažādos darbos. Turot vienu koka kārts galu starp rādītājpirkstu un īkšķi, Fakvarls novietoja kārti tā, ka dzelzs riņķis saskārās ar lodes virsmu. Ar skaļu švirkstoņu lodes sie­nas pašķīrās un atkal sakļāvās ārpus dzelzs riņķa, atstājot tā vidu tukšu.