Samarkandas amulets

-    Siržulauzējs ir īpaši nobūris šo riņķi, lai tas pastiprinātu tā pretdarbību spēka saitēm, Fakvarls turpināja. Bet tas nebūs uz ilgu laiku, tāpēc lec ātri.

Viņam bija taisnība. Jau tagad riņķa malas palēnām kusa lodes iedarbības dēļ. Kā skarabejam man tur bija pārāk maz vie­tas, tāpēc es sakopoju visu atlikušo enerģiju un vēlreiz pārvēr­tos par mušu. Bez vilcināšanās apmetu loku pa lodi, lai uzņemtu ātrumu, un aši kā zibens izlidoju cauri kūstošajam gredzenam. Brīvība!

-    Izcili, Fakvarls teica. Vēl tikai trūka bungu pavadījuma.

Muša nolaidās uz zemes un kļuva par neatvairāmu piekūnu.

-   Man jau tāpat pietika asu izjūtu, par to vari nešaubīties, es teicu. Un ko tagad?

Fakvarls nometa uz grīdas atlikumus no dzelzs gredzena. Labāk dosimies prom. Pēkšņi gaisu pāršķēla šņākoņa un mums pie kājām nokrita ar sudrabu pārklāts trijžuburis. Dža­bors joprojām aizsargāja portālu, kas jau pa pusei bija aizkrauts ar horlu līķiem. Tajā parādījās jauns sargu vilnis tie bija utuki, kas slēpās aiz spēcīga kolektīvā aizsargvairoga, kas atsita Dža­bora nedaudz vājinātos sprādzienus un aizsūtīja tos pāri istabai. Beidzot viens horla izlauzās brīvībā un skrēja šurp, slēpdamies aiz vairoga. Džabors raidīja viņa virzienā sprādzienu; tas atsi­tās pret horlas šaurajām krūtīm un tika nekavējoties absorbēts. Horla viltīgi pasmaidīja un metās uz priekšu, griezdams virs galvas tīklu.

Fakvarls pārvērtās par kraukli un ar piepūli pacēlās gaisā, smagi vicinot savainoto spārnu. Mans piekūns viņam sekoja uz cauruma pusi. Tīkls nokrita man garām, bet trijžuburis ietrie­cās sienā.

-    Džabor! Fakvarls sauca. Mēs pazūdam!

Es palūkojos lejup: Džabors cīnījās ar kādu horlu, un likās, ka viņa spēki nemaz neiet mazumā. Bet tuvojās vēl neskaitāmi sargu pulki. Pieliku visus spēkus, lai nokļūtu līdz caurumam sienā. Fakvarls jau atradās laukā; es iebāzu knābi ejā un arī pats iespraucos tajā. Aiz muguras atskanēja milzīgs sprādziens, kas satricināja zāles sienas, un es sadzirdēju mežonīgu šakāļa kaucienu.

Šaurajā, piķa melnajā tunelī Fakvarla balss skanēja apslā­pēti un neierasti. Mēs jau gandrīz esam ārā. Tagad tev labāk derētu pārvērsties par kraukli.

-    Kāpēc?

-    Tādu tur ārā ir dučiem. Mēs varēsim iejukt viņu barā un iegūt laiku, lai paspētu izlidot ārpus cietokšņa sienām.

Lādēdamies par to, ka man visā jāklausa Fakvarlam, es tomēr apzinājos, ka man nav ne jausmas, kas mūs sagaida ārpusē. Izbēgt no Tauera bija svarīgākais. Bēgt no Fakvarla es varēšu vēlāk. Tāpēc sakoncentrējos un mainīju formu.

-    Vai tu jau esi pārvērties?

-    Jā. Nekad iepriekš nebiju mēģinājis, bet nebija jau pārāk grūti.

-    Vai aiz mums ir kāda ziņa no Džabora? -Nē.

-     Gan jau viņš mūs panāks. Tā, man priekšā jau ir izeja. Tā savukārt ir aiz Slēpņa, tāpēc viņi to droši vien vēl nav pamanī­juši. Ātri izlido ārā un traucies lejup. Tur būs virtuves pagalms, kurā pulcējas kraukļi, kas tur uzlasa pusdienu pārpalikumus. Satiksimies tur. Galvenais, nepievērs sev uzmanību.

Tunelī man priekšā atskanēja tāda kā skrapstoņa, un tad es pamanīju spožu gaismu. Fakvarls bija nozudis, atstājot man brīvu izeju, ko klāja Slēpņa tīkli. Es palēcu uz priekšu, līdz mans knābis skāra tīklus, un izbāzu galvu aukstajā novembra gaisā.

Negaidot ne mirkli, es izspraucos no tuneļa un lidoju pretī pagalmam.

Tiklīdz biju izkļuvis brīvībā, ašs skatiens visapkārt aplieci­nāja, cik tālu biju no drošības: attālie Londonas jumti bija tikko saskatāmi aiz vairākiem apaļiem torņiem un biezām sienām. Pa tām pastaigājās sargi, un debesīs bez mitas kustējās Izlūklodes. Trauksme jau bija sacelta. No kāda augstāka punkta gaudoja sirēna, un netālu no manis, iekšpagalmā, policistu rotas jau skrēja uz tikšanās vietu.

Es nolaidos mazā pagalmiņā, kur no galvenā torņa stiepās divas piebūves, tāpēc tur nevaldīja vispārējā trauksme. Pagalma bruģakmeņi bija klāti ar maizes gabalu atliekām un taukai­nām speķādiņām, un to visu knābāja bars izsalkušu, ķērcošu kraukļu.

Viens no putniem nošķīrās no bara. Bartimaj, tu esi muļķis!

-    Kas par lietu?

-    Tavs knābis ir spilgti zils! Tūlīt pat maini krāsu!

Nu, galu galā es pirmoreiz biju pārvērties par kraukli. Tur­klāt man šo pārvērtību vajadzēja veikt tumsā. Ko gan viņš bija gaidījis? Bet nebija īstais laiks strīdēties. Es nomainīju knābja krāsu.

-   Bet viņi tik un tā redzēs cauri šim tēlam, es čukstēju. Te noteikti ir tūkstošiem sargkareivju, un vēl citi mūs gaida ārā…

-    Tiesa, bet mums tikai jāiegūst mazliet laika. Viņi vēl nezina, ka mēs maskējamies par kraukļiem, un, ja uzturēsimies barā, viņiem būs vajadzīgs laiks, lai mūs sazīmētu un pārbaudītu. Un mums tagad ir nepieciešams tikai tas, lai šis bars lidotu prom…