Samarkandas amulets

Velnēns jau gandrīz bija sasniedzis otru galda galu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Abi vīrieši pagriezās. Velnēns sastinga. Pa durvīm ienāca Martas kundze, kas nesa paplāti.

-    Lūk, arī tēja, viņa teica, un smilšu cepumi, Artūram tie ļoti garšo. Es visu nolikšu tepat, labi?

Abi burvji un velnēns mēmi noskatījās, kā sieviete tuvojas galdam un novieto paplāti galda galā starp Krūmložņas kungu un plaisu galda vidū. Kapa klusumā viņa nocēla no paplātes smago porcelāna tējkannu (neredzamajam velnēnam vajadzēja palēkt sāņus, lai to neuzliktu viņam uz galvas), divas krūzītes, divas apakštasītes, divus šķīvjus, šķīvi ar smilšu cepumiem un galda piederumus. Galda gals sasvērās zem šī svara. Atskanēja kluss krakšķis.

Martas kundze atkal pacēla paplāti un uzsmaidīja viesim.

-   Uzkodiet, Siržulauzēja kungs. Jums nudien nenāktu par ļaunu mazliet pieņemties svarā.

Artūra sievas vērīgo acu uzmanīts, Saimons paņēma vienu smilšu cepumu. Galds salīgojās. Viņš sāji pasmaidīja.

Tieši tā. Dodiet ziņu, ja gribat vēl tēju. Pasitusi paplāti padusē, Krūmložņas kundze izsteidzās laukā. Abi vīrieši nolū­kojās, kā viņa aiziet.

Durvis aizvērās.

Tūlīt pat abi burvji un velnēns atkal pievērsās galdam.

Ar skaļu krakšķi padevās pēdējais koka gabals. Galda gals, uz kura stāvēja tējkanna, tējas krūzes ar apakštasītēm, šķīvji, smilšu cepumi un galda piederumi, rībēdams nogāzās zemē. Vel­nēns uzlēca gaisā un nolaidās uz kamīna dzegas blakus sausa­jām puķēm.

Klusums.

Saimons Siržulauzējs nometa savu smilšu cepumu zemē.

-    To pašu, ko ar koka galdu, es varu izdarīt arī ar cietu pauri, Artūr, viņš teica.

Artūrs Krūmložņa palūkojās uz viņu. Viņš runāja dīvaini, it kā no liela attāluma: Tā bija mana labākā tējkanna.

Viņš trīs reizes iesvilpās. Par atbildi atskanēja trīs zemi, dobji svilpieni, un kamīna priekšā parādījās robusts goblins ar zilu seju un lieliem muskuļiem. Krūmložņa ar žestu tam kaut ko norādīja un vēlreiz nosvilpās. Goblins palēcās gaisā un pagrie­zās. Viņš uzklupa mazajam velnēnam, kas slēpās aiz sausajām puķēm, saķēra to nagos un sāka spiest, nemaz neuzmanoties no robainā asmeņa. Mazā velnēna būtība izkropļojās, aizmiglojās un tika samalta miltos. Acumirklī tas ar visu asti bija saspiests dzeltenā, gaļīgā bumbiņā. Goblins nogludināja bumbiņu, pameta to gaisā, atvēra muti un aprija.

Krūmložņa pagriezās pret Siržulauzēju, kas to visu bija vēro­jis sakniebtām lūpām.

Atzīšos, ka vecais čakārnis mani pārsteidza viņš bija sarī­kojis labāku izrādi, nekā biju cerējis. Tomēr piepūle, izsaucot pieradināto goblinu, bija darījusi savu. Viņa krekls mirka svied­ros.

Arī Siržulauzējs to bija pamanījis. Pēdējā iespēja, viņš strupi sacīja. Atdod manu īpašumu vai arī es paaugstināšu likmes. Ved mani uz savu studiju.

-    Nekad! Krūmložņa jau gandrīz vai nevaldīja pār sevi, tik pārskaities viņš bija. Vecais vīrs neizrādīja nekādas veselā saprāta pazīmes.

-     Tad skaties! Siržulauzējs atglauda savus jau tā pielaizītos matus un klusi izrunāja pāris vārdu. Gaiss ēdamistabā ievibrējās, visapkārt mirgoja un zibeņoja. Tālākā istabas siena pazuda. Tās vietā parādījās neskaidrs gaitenis. Krūmložņa skatījās, kā pa šo gaiteni viņam tuvojas kāds tēls. Tas tuvojās, kļūdams arvien lielāks, taču nevis nāca, bet it kā peldēja tā kājas palika nekustīgas.

Mājastēvs noelsās un pakāpās atpakaļ. Viņš uzdūrās vienam no krēsliem.

Viņa vietā es arī būtu noelsies. Pazinu šo tēlu muskuļoto augumu un šakāļa galvu.

-    Apstājies! Krūmložņa iekliedzās. Netenjela meistara seja bija līķa bālumā. Viņš bija pieķēries pie krēsla, kā atbalstu mek­lēdams.

-    Ko tu teici? Siržulauzējs pārvaicāja, pielicis roku pie auss. Nevaru sadzirdēt. [70] [1] Cik nevajadzīgs žests. Kādi gan tie burvji ir aktieri!

-    Pietiek! Lai notiek, tu esi uzvarējis! Es tevi tūlīt pat vedīšu uz savu darbistabu! Tikai sūti prom to briesmoni!

Tēls kļuva arvien lielāks. Krūmložņa bailēs drebēja. Goblins savilka nožēlas pilnu grimasi un pazuda aiz kamīna flīzēm. Es neomulīgi sarosījos savā stūrī, prātojot, ko gan es iesākšu, kad Džabors beidzot būs ienācis istabā. [71] [1] Fakvarlam tomēr bija taisnība! Neliela horlu un utuku armija nespēja Džaboru aizkavēt. Tas neizklausījās labi.

Un tad Siržulauzējs deva kādu zīmi. Bezgalīgais gaitenis kopā ar Džabora tēlu pazuda. Siena atkal bija tāda pati kā agrāk, un pie tās karājās nodzeltējusi Krūmložņas vecmāmiņas fotogrāfija.

Vecais vīrs bija noslīdzis uz ceļiem pie savas tējas servīzes lauskām. Viņš tik ļoti trīcēja, ka tikko spēja nostāties kājās.

Kā mēs varam nokļūt tavā darbistabā, Artūr? Saimons Siržulauzējs vaicāja.

Netenjels