Samarkandas amulets

Varbūt to panāca mans laipnais balss tonis, bet mans saim­nieks diezgan ātri pietrausās kājās. Bet tad atkal viņu sagrāba bailes, un Netenjels sāka šļūkāt kājas, virzoties pa jumtu ele­ganti, bet ļoti lēni. Šādā tempā būs vajadzīga nedēļa laika, lai nokļūtu līdz kokam. Viņu varētu panākt pat vecs vīrs ar bril­lēm, kur nu vēl saniknots džins. Es palūkojos atpakaļ. Vēl nekas neliecināja, ka mums dzītos pakaļ, pa iebrukušā jumta cau­rumu kaukdamas pacēlās liesmas. Sakopojis pēdējos spēkus, es pārmetu puišeli pār plecu un skrēju, cik ātri vien jaudāju, pa jumtu uz priekšu.

Četras mājas tālāk mēs sasniedzām koku. Tā izrādījās mūž­zaļa egle, un tās tuvākie zari bija tikai četrus metrus no jumta malas. Tik tālu varēja aizlēkt. Bet vispirms man vajadzēja nedaudz atpūsties. Nometu zēnu uz jumta un atkal palūkojos atpakaļ. Nekā. Džaboram laikam bija nelielas problēmas. Iedo­mājos, kā džins cīnās pa tvaikiem pilno pagrabu, pāri viņam sabrukuši tonnām gruvešu un viņš pūlas tikt ārā…

Pēkšņi liesmās nozibēja kustība. Bija laiks.

Es nedevu puišelim iespēju pārbīties. Satvēris viņu ap vidukli, es ieskrējos pa jumtu un lēcu. Kamēr mēs lidojām pa gaisu, jaunais burvis neizdvesa ne skaņas, viņa seja bija oranža no liesmu atspīduma. Es izmisīgi vēcināju spārnus, lai notu­rētos gaisā vismaz tik ilgi, kamēr līdz ar skaļu brīkšķi, zariem lūstot un durstot, mēs ielēcām eglē.

Apķēros ap koka stumbru, neļaudams mums krist. Zēns atspiedās pret zaru. Es paskatījos pār plecu. Uz uguns fona kus­tējās melns siluets.

Atlaidis tvērienu vaļīgāk, ļāvu mums slīdēt. Zem maniem nagiem lobījās koka miza, kamēr mēs palēnām šļūcām lejup un piezemējāmies slapjajā zālē koka pakājē.

Noliku Netenjelu atkal uz kājām. Tagad pilnīgu klu­sumu! es nočukstēju. Un turies tuvāk kokiem.

Un tā nu mēs ar saimnieku lavījāmies dziļāk mitrajā, tumšajā dārzā. Mums aiz muguras atskanēja ugunsdzēsēju automašīnas sirēnas, un spožs gaismas kūlis apspīdēja joprojām liesmojošās Krūmložņu mājas drupas.

Trešā dala

 ..

Netenjels 31

Aiz saplēstajam loga rūtīm iegaismojās debesis. Neatlaidīgais lietus, kas bija lijis jau kopš rītausmas, pārvērtās smalkā smigucī un drīz vien norima pavisam. Netenjels nošķaudījās.

Londona modās. Uz ielas parādījās satiksme: noputējuši, sar­kani autobusi ar pukšķošiem motoriem veda pirmos piepilsētu darboņus uz centru; dažas automašīnas aiztraucās pa ceļu, skaļi taurēdamas uz visiem, kas uzdrošinājās parādīties tām ceļā; bija manāmi arī velosipēdi, ar kuriem brauca smagos mēteļos satuntulējušies noguruši cilvēki.

Pamazām vērās arī veikali ielas pretējā pusē. Parādījās vei­kalu īpašnieki un pacēla smagās žalūzijas, kas pa nakti bija aiz­vērtas priekšā logiem. Tika pielabotas logu vitrīnas: miesnieks emaljētajos plauktos uzmeta pāris rozā gaļas šķēles, tabakas izstrādājumu tirgotājs pakāra virs letes statīvu ar jaunākajām avīzēm. Bet maiznieka krāsnis jau stundām bija karstas; siltā svaigi ceptas maizes un cukuroto apaļmaizīšu smarža aizplūda pāri ielai un sasniedza Netenjelu, kas nemierīgs un izsalcis sagrozījās tukšajā istabā.

Blakus ielā savu darbu sāka tirgus. Atskanēja klaigas citas jautras, citas aizsmakušas un rīkles skaņām piesātinātas. Garām aizsteidzās zēni, ripinādami mucas vai ķerras, pilnas ar dārze­ņiem. Pa ielu uz ziemeļiem aizbrauca policijas automašīna, pie­bremzējot pie tirgus, tad atkal paātrinot gaitu un attālinoties.

Saule pacēlās virs jumtiem blāvi dzeltens, miglas tīts disks.

Citkārt ap šādu laiku Martas kundze jau gatavotu brokas­tis.

Netenjels varēja iztēloties viņu acu priekšā: mazu, vienmēr jautru, aizrautīgi darbojoties pa virtuvi, šķindinot pannas, grie­žot tomātus, liekot grauzdēties maizītes… gaidot, kamēr viņš nokāps lejā.

Citu rītu viņš tieši tā arī būtu darījis. Bet tagad šīs virtuves vairs nebija. Arī mājas ne. Un Martas kundze, Martas kundze bija…

Izmisušajam zēnam gribējās raudāt; visi sejas muskuļi bija savilkti. Netenjels jutās tā, it kā visas emocijas būtu sagūlušas tur, gatavas līt pāri karstās asarās. Tomēr viņa acis palika sausas. Viņš neraudās. Zēns skatījās uz ielu, neko no tā visa neredzēdams, neievērodams aukstumu, kas koda kaulos. Kad vien jaunais burvis aizvēra acis, tumsā dejoja baltas liesmas kā atgādinājums par ugunsgrēku.

Martas kundze bija…

Netenjels dziļi ievilka elpu, iebāza roku bikšu kabatā un sajuta plaukstu pieskārāmies vēsajam bronzas diskam. Tas lika sarauties un atvilkt roku. Ķermenis no aukstuma drebēja. Sma­dzenes šķita kā paralizētas.

Meistars viņa labā audzēknis bija darījis visu iespējamo. Bet Martas kundze… Netenjelam vajadzēja viņu pabrīdināt, izdabūt ārā no mājas, pirms tas notika. Taču viņš…

Viņam vajadzēja padomāt. Tagad nebija laika… Jāizdomā, ko darīt, vai arī viņš būs pagalam.