Samarkandas amulets

Džins sarauca degunu. Ak tad tāds bija tavs plāns? Ļoti vienkāršs, ja drīkstu izteikties. Tikai neaizmirsti, ka tu riskēji ne vien ar savu, bet arī ar manu dzīvību, netīrās sirdsapziņas vadīts, rīkodamies tik neapdomīgi. Viņš pastiepa roku un izvilka no uguns gailošu ogli, domīgi grozot to pirkstos. Man reiz bija viens saimnieks, kas ļoti atgādināja tevi. Viņš bija tik­pat ietiepīgs kā tu un reti rīkojās savās interesēs. Ilgi neno­dzīvoja. Ēģiptiešu zēns nopūtās un iemeta ogli atpakaļ uguns­kurā. Lai nu kā viss ir labs, kas labi beidzas.

Viņa pavēlnieks pirmo reizi paskatījās uz savu kalpu. Labi beidzas?

-    Tu esi dzīvs. Vai tad tas nav labi?

Kā no liela attāluma Netenjels pēkšņi ieraudzīja vīziju liesmu ieskautu Martas kundzes seju nolūkojamies uz viņu. Viņš izberzēja acis.

-    Man diemžēl jāsaka, džins turpināja, ka Siržulauzējam bija taisnība. Tu vakarnakt rīkojies pilnīgi neatbilstoši. Burvji tā neuzvedas. Par laimi, es biju tur un varēju tevi izglābt. Tātad kurp tu tagad dosies? Uz Prāgu?

-Ko?

-    Nu, Siržulauzējs zina, ka tu esi aizbēdzis. Viņš tevi mek­lēs un tu jau zini, uz ko viņš ir spējīgs, lai tevi apklusinātu. Tava vienīgā iespēja ir pazust un cerēt, ka Siržulauzējs nomieri­nāsies. Visdrošāk būtu doties uz ārzemēm. Uz Prāgu.

-    Kāpēc man būtu jādodas uz Prāgu?

-    Turienes burvji varētu tev palīdzēt. Turklāt esmu dzirdējis, ka tur esot garšīgs alus.

Netenjels uzmeta lūpu. Es neesmu nodevējs.

Ēģiptiešu zēns paraustīja plecus. Ja ne, tad ne. Tādā gadī­jumā tu vari uzsākt jaunu dzīvi tepat Londonā. Te ir tik daudz iespēju! Padomāsim… laikam neko smagu tu nevarētu celt, tu esi pārāk izstīdzējis. Tātad par strādnieku tu nederi.

Jaunais burvis sašutumā saviebās. Prātā nenāk!…

Bet Bartimajs nelikās dzirdam. Tu tomēr varētu izman­tot savu sīko augumu kā priekšrocību… Jā! Tu varētu kļūt par skursteņslauķa mācekli. Viņiem allaž vajadzīgi jauni puikas, kas varētu līst dūmeņos.

-    Pagaidi! Es ne…

-    Vai arī tu varētu iet mācīties amatu pie kanalizācijas attīrī­tājiem. Tev iedotu suku, metāla āķi un ļautu lavīties pa pašiem šaurākajiem tuneļiem, lai atrastu nosprostojumus.

-    Es nekad…

-    Nudien, pasaule ir iespēju pilna! Un jebkura iespēja ir labāka nekā būt par beigtu burvi.

-   Apklusti! Piepūle, paceļot balsi, Netenjelam lika justies tā, it kā galva plīstu pušu. Man nav vajadzīgi tavi padomi. Viņš pieslējās kājās, acīm dusmās zibot. Džina izsmiekls bija salauzis viņa nogurumu un pašpārmetumus un iesvēlis vēl nepiedzīvotu niknumu. Tas cēlās no vainas apziņas, šoka un nāves mokām un barojās no tā visa. Siržulauzējs bija teicis, ka gods nepastāv, ka katrs burvis rīkojas tikai sava labuma dēļ. Ļoti labi. Netenjels turēs viņu pie vārda un otrreiz vairs nepieļaus šādu kļūdu.

Bet arī Siržulauzējs bija pieļāvis kļūdu: novērtējis savu ienaidnieku par zemu, nosaucis Netenjelu par vāju un mēģinājis nogalināt. Bet zēns bija izdzīvojis.

-    Tu gribi, lai es bēgu prom? jaunais burvis kliedza. Es nevaru! Siržulauzējs ir nogalinājis vienīgo cilvēku, kas jebkad bija par mani rūpējies… Viņš apklusa; balss ķērās, bet acis palika sausas.

-    Krūmložņu? Tu joko! Viņš tevi ienīda! Viņš bija auksts, lie­tišķs cilvēks.

-    Viņa sievu. Es gribu, lai taisnīgums uzvar. Es gribu viņu atriebt.

Šo vārdu diženumu zināmā mērā izbojāja džina skaļā sprauslošana. Bartimajs lēnām piecēlās, skumji šūpojot galvu, it kā to liektu lejup visa pasaules gudrība. Tu nemeklē taisnīgumu, puika. Tu tikai gribi aizmirsties. Viss, kas tev piederēja, pagājušonakt sadega tajā mājā. Es spēju lasīt tavas domas, it kā tās būtu manis paša: tu gribi iegūt mūžīgu slavu, pārmācot Siržu­lauzēju.

-    Nē. Es vēlos taisnīgumu.

Bartimajs skaļi smējās. Tas nebūs grūti sekot savam meis­taram un viņa sievai mūžīgajā tumsā. Daudz vieglāk nekā sākt dzīvi no jauna. Tevi vada lepnums, un tas tevi ved pretī nāvei. Vai tad pagājušā nakts tev neko neiemācīja? Tu nestāvi viņam blakus, Netij. Padodies.

-    Nemūžam!

-     Tu jau pat vairs neesi burvis. Viņš norādīja uz istabu. Paskaties visapkārt. Kur tu atrodies? Šī nav grezna pilsētas māja, pilna ar grāmatām un pierakstiem. Kur ir sveces? Kur vīraks? Kur ir visas ērtības ? Vai nu tev tas patīk, vai ne, Neten­jel, bet tu esi zaudējis visu, kas burvim vajadzīgs. Bagātību, dro­šību, pašcieņu, savu meistaru… Tev nav nekā.

-    Man ir Novērošanas disks, Netenjels atbildēja. Un vēl man esi tu. Viņš atkal apsēdās pie uguns. Aukstums stindzi­nāja.

-   Ak jā, tik tālu es vēl nebiju ticis. Džins sāka berzēt grīdu ar zābaka purngalu. Kad tu būsi nedaudz nomierinājies, es tev atnesīšu krītu. Tad tu varēsi uzzīmēt pentaklu un palaist mani brīvībā.

Viņa saimnieks apjucis lūkojās uz džinu.

-    Es esmu izpildījis savu uzdevumu, ēģiptiešu zēns tur­pināja. Vēl vairāk. Es izspiegoju Siržulauzēju. Uzzināju par amuletu. Un izglābu tavu dzīvību.

Netenjelam šķita, ka galva ir dīvaini viegla un domas neskaid­ras, it kā kāds būtu sabāzis viņa galvaskausā vati.