Samarkandas amulets

Avīžzēns, šķiet, sajuta Netenjela vilcināšanos. Neuztrau­cies, mēs neiesim garām tam spiegam. Tas novēro tikai durvis, pārsvarā domāts iebiedēšanai. Varbūt pat nemaz kārtīgi nedar­bojas. Turklāt Klepera Galvā visi viesi iet pa virtuves durvīm. Lūk, kur arī Freds!

Starp divu māju stūriem aizstiepās šaura sānieliņa, un tur bija novietoti vēl vieni rokas ratiņi. Aiz tiem sānieliņas ēnās, atspiedies pret nama sienu, stāvēja ādas jakā tērpies gara auguma jauneklis. Viņš ēda ābolu un vēroja abus zēnus ar puspiemiegtām acīm.

-    Sveiks, Fred! avīžu puika sirsnīgi uzsauca. Es tev atvedu vienu puisi.

Freds neko neteica. Viņš nokoda lielu kumosu ābola, lēni sakošļāja to un norija. Un tad nopētīja Netenjelu no galvas līdz kājām.

-    Viņš atnāca pēc vakara avīzes.

-    Ak tā? Freds novilka.

-   Jā, bet es jau esmu visas pārdevis. Tas ir tas pats puika, kuru es tev iepriekš pieminēju, zēns aši piebilda. Viņam tas ir līdzi.

To padzirdējis, Freds izslējās, izstaipījās, aizmeta ābola serdi un pagriezās pret abiem pienācējiem. Viņam kustoties, ādas jaka švīkstēja. Viņš bija galvas tiesu garāks par jauno burvi un div­reiz plecīgāks; daudzās pūtītes, kas klāja viņa zodu un vaigus, nemazināja draudīgo skatu. Netenjels jutās nedaudz neērti, bet saņēmās un ierunājās tik pašpārliecināti, cik vien spēja. Vai tev ir avīze? Man nav laika.

Freds viņu nopētīja. Arī man avīzes beigušās, viņš teica.

-    Tas nekas. Man jau nemaz tik ļoti nevajadzēja. Netenjels vēlējās ātrāk doties prom.

-    Pagaidi, Freds izstiepa roku un sagrāba puišeli aiz piedur­knes. Tev nav tik aši jāskrien prom. Vēl jau nav bijis vakara signāls.

-    Liec mani mierā! Laid vaļā! Netenjels mēģināja atbrīvo­ties. Viņš juta, ka balss skan spiedzīgi un skaļi.

Avīžzēns draudzīgi uzsita viņam pa plecu. Neuztraucies. Mēs negribam nepatikšanas. Mēs taču neizskatāmies pēc burv­jiem, vai ne? Tikai vēlamies uzdot tev pāris jautājumu. Tiesa, Fred?

-   Tieši tā. Likās, ka viņa kolēģis pat pārāk nepiepūlas, bet Netenjels attapās, ka tiek vilkts uz sānieliņas pusi, prom no ielas. Viņš mēģināja apspiest bailes un jautāja:

-    Ko jūs gribat? Man nav naudas.

Avīžzēns smējās. Mēs negribam tevi aplaupīt, sīkais. Tikai pāris jautājumu, kā jau es teicu. Kā tevi sauc? Uzrunātais norīstījās. Mmm… Džons Lutiēns.

-    Lutjēns? Paklau, cik eleganti! Ko tu te dari, Džon? Kur ir tavas mājas?

-   Mmm… Haigeitā. Tiklīdz Netenjels bija to pateicis, viņš saprata, ka tā bija kļūda.

Freds iesvilpās. Avīžzēna balss tonis bija pieklājīgs, bet neti­cīgs. Ļoti interesanti. Tā ir burvju apdzīvotā pilsētas daļa, Džon. Vai tu esi burvis? -Nē.

-    Un tavs draugs?

Netenjels apmulsa. Mans… mans draugs?

-    Tas izskatīgais tumsnējais zēns, kas šorīt bija kopā ar tevi.

-   Viņš? Izskatīgs? Tas bija tikai kāds, ko es satiku uz ielas. Nezinu, kurp viņš devās.

-    Kur tu dabūji jaunas drēbes?

Tas nu bija par daudz. Ko jums vajag? Netenjels uzšņāca. Man nav jums jāatskaitās! Lieciet mani mierā! Viņa balsī at­kal ieskanējās pašpārliecinātība. Jaunais burvis netaisījās pieļaut, ka viņu iztaujā divi vienkārši puiši, šī situācija bija absurda.

-   Nomierinies, avīžzēns teica. Mums tikai gribējās uzzi­nāt kaut ko vairāk par tevi un to, kas tev paslēpts kabatā.

Netenjels samirkšķināja acis. Viņam kabatā bija tikai Novē­rošanas disks, bet neviens no abiem zēniem nevarēja būt redzē­jis, kā viņš to izmanto. Puisēns nebija gribējis atstāt disku bib­liotēkā. Kabatā? Tur nav nekā.

-    Ir gan, Freds teica. Stenlijs zina vai ne, Stenlij? Uzrunātais pamāja ar galvu. Jā.

-   Viņš melo, ja saka, ka ir kaut ko redzējis.

-    Nē, es nesaku, ka esmu to redzējis, Stenlijs atteica. Netenjels sarauca pieri. Jūs runājat muļķības. Ļaujiet man

iet. Tas bija neciešami! Ja vien Bartimajs te būtu, viņš iemā­cītu šiem vienkāršajiem ļautiņiem cieņu!

Freds palūkojās rokas pulkstenī. Drīz būs vakara signāls, Stenlij. Vai man viņam to atņemt?

Pirmais avīžzēns nopūtās. Paklau, Džon, viņš pacietīgi teica. Mēs tikai gribam redzēt, ko tu esi nozadzis, tas arī viss. Mēs neesam ne policisti, ne burvji, tā ka vari runāt skaidri. Un kas zina varbūt tev pašam tā būs izdevīgāk. Ko tu ar to iesāksi? Tu taču nezini, kā to lietot! Vienkārši parādi, kas tev ir kreisajā mēteļa kabatā. Ja ne, es ļaušu Fredam rīkoties.

Netenjels redzēja, ka viņam nav citas izejas. Viņš ielika roku kabatā, izvilka disku un pasniedza to pirmajam avīžzēnam. Stenlijs rūpīgi nopētīja Novērošanas disku sava kabatas luktu­rīša gaismā, grozīdams to rokās.

-    Kā tu domā, Stenlij? Freds vaicāja.

-   Jauns, viņa kolēģis beidzot atbildēja. Ļoti rupjš darbs. Mājās izgatavots. Nekas īpašs, bet var noderēt. Viņš to pasnie­dza Fredam.