Samarkandas amulets

-   Aizveries! Netenjela acis niknumā kvēloja. Tas bija avīž­zēns! Un viņa draugs Freds. Divi no vienkāršajiem ļautiņiem! Viņi nozaga manu disku to, ko es pats pagatavoju, un aiz­vilināja mani prom no šejienes! Es viņiem sekoju, un tad viņi mēģināja mani nogalināt. Un būtu arī tā izdarījuši, ja nebūtu iejaukusies meitene…

-    Meitene? Kāda meitene?

-    … bet es tik un tā šausmīgi sadauzīju galvu un ievēlos peļķē, un tad, kad viņi bija aizgājuši, es vairs nespēju atrast ceļu atpa­kaļ, un tad atskanēja vakara signāls un tika palaistas Izlūklo­des, un man visu laiku bija jāslēpjas, līdzko tās tuvojās. Beidzot es atradu kādu upi un palīdu zem tilta, un tad stundām gulēju dubļos, kamēr Izlūklodes šaudījās šurpu turpu pa ielu. Un, kad tās beidzot bija prom, man vēl vajadzēja atrast ceļu atpakaļ! Tas prasīja stundām laika! Turklāt es savainoju celi.

Nu, protams, tas nebija nekāds Šekspīrs, tomēr labākā vakara pasaciņa, kādu es pa ilgiem laikiem biju klausījies. Tā mani ļoti uzjautrināja.

-    Viņi ir Pretošanās kustības biedri, zēns turpināja, vērda­mies ugunī. Esmu par to pārliecināts. Un viņi pārdos manu disku tiem cilvēkiem, kas tonakt uzbruka Parlamentam. Ak! Viņš vīstīja dūres. Kāpēc tevis tur nebija, lai man palīdzētu? Es būtu viņus notvēris un piespiedis pastāstīt, kurš ir viņu vadonis.

-    Cik atceros, es auksti piezīmēju, biju devies uzdevumā, kuru tu man biji uzticējis. Kas tā bija par meiteni?

-   Nezinu. Es redzēju viņu pāris sekunžu. Viņa bija galvenā. Kādudien es viņu atradīšu un atriebšos!

-    Man likās, tu teici, ka viņa neļāva šiem tevi nogalināt?

-    Bet viņa paņēma manu disku! Viņa ir zagle un nodevēja.

Lai kas arī tā meitene būtu, šis apraksts izklausījās dīvaini

pazīstams. Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā. Bet kā viņi zināja, ka tev ir disks? Vai tu viņiem to parādīji?

-    Nē. Vai tev liekas, ka es esmu muļķis?

-   Tas neattiecas uz manu jautājumu. Vai tu esi pārliecināts, ka nejauši neizvilki to ārā, kad meklēji kabatā sīknaudu?

-   Nē. Avīžzēns to vienkārši zināja. It kā viņš būtu džins vai velnēns…

-    Interesanti… Izklausījās tieši pēc tās bandas, kas bija man uzklupusi naktī, kad biju nozadzis Samarkandas amuletu. Arī tai meitenei un viņas pakalpiņiem nevajadzēja redzēt amuletu, lai zinātu, ka man tāds bija. Turklāt viņi mani atrada aiz Slēpņa burvestības. Noderīgas spējas… kuras acīmredzot tika liktas lietā. Ja viņi piederēja pie Pretošanās kustības, tad izklausījās, ka opozīcija burvjiem šeit bija daudz labāk attīstīta, nekā biju domājis tai bija ievērojams potenciāls. Londonā drīz sāksies pārmaiņu laiks…

Es nestāstīju par savām pārdomām zēnam. Galu galā viņš bija ienaidnieks, un pēdējais, kas burvjiem vēl ir vajadzīgs, ir gudrs padoms. Uz mirkli atliec malā savas raizes, es teicu. Varbūt tu gribēsi noklausīties manu ziņojumu?

Saimnieks kaut ko piekrītoši norūca. Vai tu atradi Hedlhe­mas muižu?

-   Atradu gan, un, ja tu vēlēsies, varēšu tevi arī turp nogādāt. Blakus Temzai ir dzelzceļa maģistrāle, kas stiepjas uz dienvi­diem, pāri upei un ārā no Londonas. Bet vispirms es tev pastās­tīšu par aizsardzības pasākumiem, kurus Siržulauzējs ir veicis pie savas draudzenes muižas. Un tie ir ievērojami. Aviācijas folioti patrulē pa apkārtni, un ik pa brīdim uz zemes materiali­zējas augstākas būtnes. Virs pašas celtnes atrodas vismaz divi aizsardzības kupoli, un arī tie maina atrašanās vietu. Pat es viens pats netiku aiz šī aizsardzības loka robežām, bet ar tādu nīkuli kā tu pie rokas tas ies vēl grūtāk.

Puika neko neatcirta. Laikam bija pārāk noguris. Bet mani pārņēma nojauta, ka viņi tajā muižā kaut ko slēpj. Šīs aizsarg­barjeras ir uzstādītas jau divas dienas pirms lielā notikuma, un tam vajadzīga milzīga vara. Tas norāda, ka tur notiks kāda nelietība.

-    Cik ilgs laiks mums nepieciešams, lai tur nokļūtu?

-   Ja izbrauksim rīt ar pirmo vilcienu, varam nokļūt pie mui­žas līdz ar tumsu. Līdz Hedlhemai mūs sagaida ilgs gājiens, bet arī tagad mums jau jāpošas ceļā.

-   Ļoti labi. Viņš slējās kājās, apaviem žļurkstot un drēbēm pilot.

-   Vai esi pārliecināts, ka gribi tā darīt? es vaicāju. Tā vietā mēs varētu doties uz ostu. Es dzirdēju, ka viņi meklējot kuģapuikas. Tāda dzīve ir grūta, bet skaista. Un padomā par vese­līgo, svaigo gaisu!

Netenjels neatbildēja. Viņš jau devās uz durvju pusi. Es smagi nopūtos, nodzēsu uguni un sekoju viņam.

Maršruts, kuru biju izvēlējies, veda gar šauru Temzas pieteku starp pamestām fabrikām un noliktavām. Sīkā upīte bezmērķīgi līkumoja pa pārplūdinātu lauku, izveidodama neskaitāmus pau­gurus, purvus un dīķīšus, starp kuriem mēs klīdām visu atlikušo nakti. Mūsu kurpes grima dubļos un mirka ūdenī, asas niedres saskrāpēja kājas un rokas, un virs mūsu galvām ik pa brīdim iesīcās kukaiņi. Turklāt puišelis visu laiku sūkstījās. Pēc saskrie­šanās ar Pretošanās kustību viņš bija pagalam sliktā omā.