Samarkandas amulets

-    Ko tu vaidi, man iet vēl sliktāk nekā tev, es uzšņācu pēc kādas īpaši sērīgas tirādes. Es būtu varējis nolidot šo attā­lumu piecās minūtēs, bet nē, man ir jāsastāda tev kompānija. Vazāšanās pa dubļiem un dūņām ir tava privilēģija, cilvēk, bet ne manējā.

-    Es neredzu, kur lieku kājas, viņš burkšķēja. Vai tu ne­vari paspīdināt gaismu?

Jā, varu gan, īpaši, ja tu vēlies pievērst kāda naktī lidojoša džina uzmanību. Visas ielas tiek novērotas, kā jau tu pirms lai­ciņa pamanīji, un tāpat neaizmirsti, ka Siržulauzējs joprojām var tevi meklēt. Vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos šo ceļu, ir tieši tas, ka te ir tik tumšs un riebīgs.

Nešķita, ka tas viņam būtu liels mierinājums, tomēr viņš vairs nežēlojās. [77]

Kamēr mēs tā stampājām uz priekšu, es ar savu nepielū­dzamo loģiku apsvēru mūsu situāciju. Bija pagājušas jau sešas dienas, kopš šis puika bija mani izsaucis. Sešas dienas, kuru laikā manī brieda arvien pieaugošs nemiers. Un es tam nere­dzēju galu.

Tas sīkais! Kurā vietā lai viņu ierindo starp visiem man nepatīkamajiem cilvēkiem? Viņš nebija sliktākais saimnieks, kas man jebkad bija bijis, [78] bet viņam piemita pāris dīvainību. Visi saprātīgie burvji, būdami pietiekami lietpratīgi savā nežē­lībā, zināja, kad ir īstais brīdis cīnīties. Viņi riskēja ar savu (un savu kalpu) dzīvību samērā reti. Bet šis knēvelis rīkojās pilnīgi pretēji. Viņu tā bija satriekusi nelaime, kas bija izcēlusies paša vainas dēļ, ka vienīgā reakcija bija mesties virsū ienaidniekam kā ievainotai čūskai. Lai kāds arī bija iemesls puišeļa nepatikai pret Siržulauzēju, sākotnējo apdomību bija nomainījis izmisums, kuru vadīja bēdas. Lepnums un dusmas bija pārmākušas tādu vienkāršu izjūtu kā pašsaglabāšanās instinkts. Puika soļoja tieši pretī savai nāvei. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja vien viņš neaizrautu sev līdzi arī mani.

Te nu man trūka padoma. Es biju saistīts ar savu saimnieku. Varēju vienīgi mēģināt viņu uzturēt pie dzīvības pēc iespējas ilgāk.

Ap rītausmu mēs bijām nogājuši no Ziemeļlondonas gandrīz līdz pašai Temzai. Te Temzas pieteka ievērojami paplašinājās, pirms pāri vairākiem dambjiem iegāzās lielajā upē. Bija pienā­cis laiks atkal atgriezties uz ceļa. Mēs uzrāpāmies augšup pa krastu, izlīdām caur stiepļu žogu (kurā es izdedzināju nelielu caurumu) un nonācām uz bruģētas ielas. Pilsētas politiskais centrs atradās no mums pa labi, Tauers pa kreisi. Temza stie­pās tieši priekšā. Nakts bija veiksmīgi aizvadīta, bet uz ielām vēl neviena nebija.

-    Tad nu tā, es teicu, apstādamies uz ielas. Stacija ir pavi­sam tuvu. Pirms turp dodamies, mums jāatrisina viena pro­blēma.

-    Kāda?

-    Kā panākt, lai tu vairs neizskatītos un nesmirdētu pēc cūkgana. Apkārtnes neskaitāmie smārdi bija pielipuši manam saimniekam kā mušas. Viņš izskatījās atbaidoši. Nudien, kaut vai ierāmē un pakar modes preču veikalā pie sienas!

Puika sarauca pieri. Tev taisnība. Tad vispirms notīri mani. Noteikti jābūt kādai iespējai…

-    Tāda ir.

Iespējams, ka man nevajadzēja viņu tā vienkārši saķert un iemērkt upē. Temza nav daudz tīrāka par to purvu, caur kuru tikko bijām izgājuši. Tomēr ūdens noskaloja lielāko daļu dubļu. Pēc minūti ilgas enerģiskas mērcēšanas es izvilku zēnu virs ūdens. Viņš sprauslāja un izdvesa dīvainas skaņas, kuru jēgu bija grūti noteikt. Toties es jau biju iemēģinājis roku.

-   Vēlreiz? Tu nu gan esi izsmalcināts.

Vēl viena skalošana lika Netenjelam izskatīties gluži kā jau­nam. Noliku saimnieku pie krasta un ar nelielas uguns palī­dzību ātri izžāvēju viņa drēbes. Lai cik dīvaini tas būtu, kaut gan smaka bija pazudusi, zēna garastāvoklis nebija ne par matu uzlabojies. Bet visu jau nevar gribēt.

Kad šī problēma beidzot bija atrisināta, mēs devāmies uz dzelzceļa staciju un ieradāmies tieši laikā, lai noķertu pirmo rīta vilcienu uz dienvidiem. Nozagu divas biļetes, un, kamēr sargi par šo pārkāpumu centīgi meklēja sarkansejainu mācītāju, jau biju ērti iekārtojies savā vietā. Vilciens devās ceļā. Netenjels bija apsēdies otrā vagona galā manuprāt, ar nodomu. Viņš laikam joprojām gremzās par improvizēto mazgāšanos.

Ceļojuma pirmā daļa, izbraucot ārā no pilsētas, bija pati klu­sākā un mierīgākā pusstunda, kādu varēju izbaudīt, kopš tiku izsaukts. Vilciens lēni dudināja caur nebeidzamām Londonas priekšpilsētām nomācošām, juceklīgām ķieģeļu kaudzēm, kas izskatījās kā iežu sakopojums pēc ledāju aiziešanas. Pabraucām garām vairākām jau slēgtām fabrikām un vēl citām, kas noteikti drīz vien tiks slēgtas. Tām blakus stiepās šauras ieliņas, šur tur no skursteņiem pacēlās dūmi. Tikai vienreiz kā bezkrāsains mākonis, kas aizsedz sauli, pa debesīm uz dienvidiem aiztraucās džinu bars. Pat no tāda attāluma varēja pamanīt, kā mirdz viņu krūšu bruņas.

Pāris cilvēku izkāpa, citi iekāpa. Es atpūtos. Džini nesnauž, bet atpūšas, aizceļojot pagājušajos gadsimtos un atceroties laimī­gākos savas dzīves mirkļus burvju kļūdas, savu atriebību…