Samarkandas amulets

-   Atceries, es sacīju, automašīna nedrīkst apstāties ilgāk kā uz pāris sekundēm, vai arī sargkareivji samanīs kaut ko aiz­domīgu. Mums jāiekļūst automašīnā, tiklīdz tā sasniedz krust­celes. Tev būs jākustas ātri.

-    Es esmu gatavs.

-    Es gribēju teikt, patiešām ātri.

-    Un es teicu, ka esmu gatavs.

-   Jā, nu tad labi. Lai gan es esmu redzējis gliemežus, kas kus­tas ātrāk par tevi. Turklāt tu esi padarījis sevi slimu, vakarnakt atsakoties no manas palīdzības.

-    Es neesmu slims.

-    Atvaino, es nesadzirdēju. Tavi zobi klab pārāk skaļi.

-    Ar mani viss ir kārtībā. Un tagad atstāj mani vienu.

-    Šī tava saaukstēšanās mūs var pievilt pašā svarīgākajā brīdī, ja mēs tiekam iekšā tajā mājā. Siržulauzējs var pamanīt puņķu sliedi aiz t… Klausies!

-Ko?

-   Automašīna! No aizmugures! Lieliski. Tā tūlīt samazinās ātrumu. Gaidi manu pavēli.

Es aizlavījos pa garo zāli uz koku pudura otru pusi un gai­dīju aiz laukakmens dubļainā ceļa malā. Tuvojošās automašīnas troksnis kļuva arvien skaļāks. Pārlūkoju debesis novērotāji nebija redzami, turklāt no mājas puses ceļu aizsedza koki. Es sagatavojos lēkt…

Un tad parāvos atpakaļ aiz akmens. Tas nebija labi. Melns, spīdīgs limuzīns: burvja automašīna. Pārāk riskanti. Tā aiztraucās garām, saceļot aiz sevis putekļu un oļu vērpeti, bremzēm kaucot un motora pārsegam spīdot. Es ievēroju braucēju: tas bija vīrs, kuru es nepazinu, ar platām lūpām, neveselīgu sejas ādu un atpakaļ atglaustiem matiem. Viņam blakus nemanīja ne velnēnu, ne kādu citu sargu, bet tas vēl neko nenozīmēja. Nebija nekādas jēgas uzbrukt burvim.

Atgriezos pie zēna, kas joprojām nekustīgi gulēja zem krū­miem. Nekā, es teicu. Burvis.

-    Zinu, viņš novilka. Pamanīju. Turklāt es viņu pazinu. Tas ir Laims, viens no Siržulauzēja sirdsdraugiem. Nezinu, kāpēc viņš iesaistīts šajā sazvērestībā; viņš nav pārāk varens. Man vienreiz izdevās uzrīdīt viņam mitus. Piepampa kā balons.

-    Tu patiešām tā izdarīji? Jāatzīst, es biju patīkami pār­steigts. Un kas pēc tam notika?

Netenjels noskurinājās. Viņi mani piekāva. Vai netuvojas vēl kāds?

Pie pagrieziena parādījās divritenis. Uz tā sēdēja īss, resns vīrs, kura kājas kustējās kā helikoptera propelleri. Divritenim priekšā bija piestiprināts milzīgs grozs, apklāts ar baltu drēbi. Miesnieks, es teicu.

Saimnieks paraustīja plecus. Varbūt. Vai mēs viņam uzbrū­kam?

-    Vai tu varētu uzvilkt viņa drēbes? -Nē.

-    Tad ļaujam viņam braukt. Gan jau būs vēl citas iespējas.

Sarkansejainais un nedaudz nosvīdušais velosipēdists iegrie­zās krustcelēs, apstājās, noslaucīja pieri un devās uz muižu. Mēs noskatījāmies, kā viņš aizbrauc, zēns pievērsis acis grozam.

-    Mums vajadzēja ņemt viņu ciet, Netenjels nožēlas pilnā balsī teica. Es esmu izbadējies.

Pēc kāda laika miesnieks uz divriteņa atgriezās. Braucējs spa­rīgi mina pedāļus un svilpoja, lai īsinātu sev laiku. Viņa grozs bija tukšs, bet maks nenoliedzami pilns. Aiz dzīvžoga gaļas tirgotāju pavadīja viens no sargkareivjiem, pārvietodamies lie­liem lēcieniem, un viņa ķermenis un skrandainais ietērps saules gaismā izskatījās gandrīz caurspīdīgs.

Miesnieks aizbrauca tālāk. Mans ceļabiedrs apspieda šķau­dienu. Sargkareivis attālinājās. Es uzskrēju augšup pa dzelkš­ņaino krūma stumbru un palūkojos apkārt. Debesis bija gaišas, ziemas saule apspīdēja laukus ar šim gadalaikam neraksturīgu siltumu. Ceļi bija tukši.

Vēl divreiz nākamās stundas laikā krustcelēm tuvojās auto­mašīnas. Pirmais bija floristu furgons, kuru vadīja nevīžīga izskata sieviete, kas smēķēja cigareti. Es jau grasījos viņai uzbrukt, kad ar vienu peles acs kaktiņu pamanīju, ka nelielā augstumā virs pameža lido trīs sargkareivji strazdu izskatā. Nekādu izredžu: viņi mūs nenoliedzami pamanītu. Es noslēpos un ļāvu sievietei pabraukt garām.

Strazdi aizlidoja, bet arī nākamais braucējs man nederēja: tā bija burvja automašīna ar atvērtu jumtu, kas šoreiz brauca no Hedlhemas. Braucēja seju apslēpa cepure un lielas saulesbrilles: es pamanīju tikai iesarkanu, īsi apcirptu bārdu, un viņš jau bija prom.

-    Kas tas tāds? es pavaicāju saimniekam. Vēl viens draugs?

-    Nekad agrāk neesmu viņu redzējis. Varbūt tas, kas atbrauca vakarnakt.

-    Lai arī kas viņš būtu, tomēr nav izlēmis uzkavēties.

Puika jau sāka krist izmisumā. Viņš dauzīja ar dūri pa zāli.

Ja mēs drīz vien netiksim iekšā, sāks ierasties pārējie viesi. Mums vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas tur notiks. Ja vien man būtu vairāk varas!

-    Mūžīgais burvju sauciens, es piebildu. Pacieties.

Netenjels palūkojās uz mani ar mežonīgām acīm. Lai būtu

pacietīgs, ir vajadzīgs laiks, viņš nošņāca. Bet mums nav laika.

Bet pagāja tikai divdesmit minūtes, līdz mums radās izdevība.