Samarkandas amulets

Es nospiedu pareizo pedāli. Automašīna atkal uzņēma ātrumu. Uzvelc žaketi, un būs jau labi. Un uzliec cepuri.

-    Un bikses?

-    Aizmirsti. Mums nav laika.

Mans saimnieks jau bija uzvilcis žaketi un stīvēja savā izspūrušajā galvā cepuri, kad abi sargkareivji piesteidzās blakus auto­mašīnai. Abi palika viņpus dzīvžogam, novērojot mūs ar savām spīdošajām acīm.

-   Atceries mēs it kā nespējam viņus saredzēt, es brīdi­nāju. Skaties taisni uz priekšu.

-    Es jau skatos. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda doma. Vai viņi nesaredzēs, kas tu esi patiesībā?

-   Viņi nav pietiekami spēcīgi. Es izmisīgi cerēju, ka tā ir taisnība. Manuprāt, tie bija gūli, [86] [1] Gūli: zemāki džini, turklāt no riebīgo sugas, tiem patīk ēst cilvēkus. Tomēr prasmīgi (lai arī reizēm neapmierināti) sargi. Viņi spēj redzēt tikai piecos plānos. Un es izskatījos pēc Skvalla visos septiņos. bet mūsdienās jau nevar būt drošs. [87] [1] Ikviens cenšas izlikties labāks, nekā viņš ir. Miti cenšas būt moleri, moleri folioti, folioti džini. Daži džini pat mēģina pasludināt sevi par ifrītiem vai māridiem. Jebkurā gadījumā tas ir bezcerīgi. Nav iespējams pārvarēt savas būtības robežas. Bet tas netraucē daudzām būtnēm valsēt apkārt, nomaskējoties par kaut ko varenāku, nekā viņi ir patiesībā. Un, kad viņiem ir pieklājīgs ārējais izskats, viņi grib mainīt arī visu pārējo.

Kādu laiciņu mēs mierīgi braucām uz muižas pusi. Abi stīvi skatījāmies sev priekšā. Un sargkareivji turējās blakus auto­mašīnai.

Beidzot zēns atkal ierunājās. Bet ko man darīt ar biksēm?

-    Neko. Būs jāiztiek ar tām, kas tev ir kājās. Mēs drīz būsim pie vārtiem. Galu galā tu no augšpuses izskaties pietiekami labi.

-    Bet…

-    Nogludini žaketi. Būs labi. Tātad es esmu Skvalls un tu esi mans dēls. Mēs piegādājam pārtikas preces Hedlhemas mui­žai, svaigu pievedumu īpaši konferences dienai. Ak, būtu jāap­skatās, ko tad mēs īsti vedam. Vai tu varētu palūkoties?

-Bet…

-    Neuztraucies, skatīties atpakaļ nav nekas nepieļaujams. Automašīnas sienā mums aiz muguras bija metāla lūka. Es norādīju uz to. Aši paskaties. Es to izdarītu pats, bet esmu pie stūres.

-    Lai notiek! Viņš nometās četrrāpus uz sēdekļa un, atvēris lūku, iebāza tajā galvu.

-    Tur ir diezgan tumšs… un daudz visādu ēdienu…

-   Vai tu nevari nosaukt vismaz vienu? es palūkojos uz viņu un gandrīz zaudēju kontroli pār stūri. Furgons sasvērās uz dzīv­žoga pusi; es to iztaisnoju pēdējā brīdī.

-    Tavas bikses! Apsēdies! Kur ir tavas bikses?

Netenjels apsēdās. Skats no manis pa kreisi ievērojami uzla­bojās. Es savējās novilku. Bet tu teici, lai jaunās nevelku virsū.

-     Es neiedomājos, ka tu esi novilcis tās otras! Velc kājās jaunās.

-    Bet sargkareivis redzēs…

-    Sargkareivi j^u ir visu redzējis, tici man. Vienkārši velc mugurā.

Kamēr viņš spārdījās ar kurpēm pret priekšējo paneli, es pašūpoju savu pliko galvu. Jācer, ka gūli nav pārāk apķērīgi, kad runa ir par cilvēku ģērbšanās etiķeti. Varbūt viņi domās, ka tas nav nekas neparasts, ka tu tikai tagad pārģērbies. Bet sargi pie vārtiem noteikti būs uzmanīgāki, vari būt drošs.

Mēs jau gandrīz bijām pie muižas robežas. Koki ierobežoja skatu pa logu. Ceļš ievijās starp kokiem nesteidzīgi un skaisti, un gandrīz tūlīt pat parādījās lielā arka. Veidota no milzīgiem dzeltenā smilšakmens bluķiem, tā pacēlās no ceļmalas krū­miem ar tādu pašu varenu viengabalainību kā simtiem tūkstoši līdzīgu arku visā pasaulē. [88] [1] Visas šādas arkas ir celtas, lai pasludinātu vienas cilts pārākumu pār citu. No Romas līdz Pekinai, no Timbuktu līdz Londonai triumfa arkas rodas līdz ar pilsētām, saistītas ar zemes un nāves smagumu. Nekad neesmu redzējis arku, kas man patiktu. Šaubos, vai kāds zināja, par kādiem nopelniem konkrētais muižkungs bija licis sev uzcelt šo arku un cik viņš par to bija samaksājis. Kariatīdes, kas turēja jumtu, bija zaudējušas skaistos sejas pantus, un arī uzrakstus bija noārdējis vējš un lietus. Un tagad ap arku vijās efeja, kas ar laiku sagrau­zīs arī pašu akmens celtni.

Virs arkas un tai abās pusēs pletās sarkanais kupols. Tas pacēlās augstu debesīs un stiepās līdz pat mežam, neaizsegdams vienīgi arku.

Mūsu pavadoņi sargkareivji nogaidoši lūkojās uz priekšu.

Pāris metru no vārtiem es apturēju automašīnu, bet atstāju motoru ieslēgtu. Viegli piespiedu signāltauri. Mēs sēdējām un gaidījām.

Vienā arkas pusē atvērās koka durvis, un pa tām iznāca kāds vīrs. Jutu, ka Netenjels man blakus nodrebēja. Palūkojos uz viņu. Lai gan puika vienmēr bija bijis bāls, tagad viņš nobālēja vēl vairāk. Zēna acis bija tik lielas kā pusdienu šķīvji.

-    Kas noticis? es pačukstēju.

-   Tas ir viņš… tas, ko es redzēju Novērošanas diskā, tas, kurš atnesa Siržulauzējam amuletu.

Te vairs nebija laika ne atbildēt, ne rīkoties. Lēni soļodams un smaidīdams, slepkava tuvojās mūsu furgonam.

36