Samarkandas amulets

-    Ko tad tu šeit meklē? Viens no grāmatplauktiem bija pavēries, atklājot aiz tā paslēptās durvis. Uz sliekšņa, pieri saraukusi, stāvēja jauna, tumšmataina sieviete. Nezin kāpēc Netenjelam viņa atgādināja Lutiēnas jaunkundzi. Zēns atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet skaņas nenāca pār lūpām.

Dāma panāca uz priekšu. Viņai mugurā bija eleganta kleita, uz slaidā kakla vizēja dārgakmeņu kaklarota. Netenjels sako­poja domas. Mmm… vai jūs nevēlētos maizīti?

-    Kas tu tāds esi? Es tevi agrāk neesmu redzējusi. Viņas balss bija cieta kā krams.

Netenjels izmisīgi lauzīja galvu. Es esmu Džons Skvalls, cienītā. Šorīt palīdzēju savam tēvam atvest pārtikas produktus. Bet atklājās, ka viens no izsūtāmajiem zēniem saslimis, tāpēc mani palūdza, lai stājos viņa vietā. Viņi negribēja, lai jums tik svarīgā dienā trūktu kalpu. Liekas, ka es, nepazīdams šo ēku, būšu nepareizi nogriezies…

-    Tas nekas. Viņa joprojām nebija sevišķi laipna; samiegusi acis, sieviete pārskatīja paplāti. Paskaties, kā šis ēdiens izska­tās! Kā tu uzdrīksties kaut ko tādu atnest…

-   Amanda! Viņai pa pēdām bibliotēkā ienāca jauns vīrie­tis. Tad, lūk, kur tu esi… Ak, paldies Dievam, ēdiens! Palaid mani! Viņš pavirzījās kundzei garām un paķēra trīs vai četras no briesmīgākajām kanapē maizītēm no Netenjela šķīvja.

-    Tās man izglābs dzīvību! Es esmu tā izbadējies, braucot šurp no Londonas. Mmm, uz šīs ir arī garneles. Ienācējs aiz­gūtnēm gremoja. Interesants pildījums. Ļoti svaigs. Saki man, Amanda… vai tā ir taisnība par tevi un Siržulauzēju? Visi runā, ka…

Amanda Katkarta smalki iesmējās, bet tad aprauti pamāja ar roku Netenjela virzienā. Tu pazūdi no šejienes un pasniedz maizītes pie parādes durvīm! Un nākamās sagatavo labāk!

-   Klausos, cienītā. Netenjels viegli palocījās, kā bija redzējis darām kalpus Parlamenta ēkā, un devās ārā pa durvīm.

Zēns bija izglābies tikai par mata tiesu, un viņa sirds sitās neprātīgi strauji, bet pamazām nomierinājās. Vainas apziņa, kas viņu bija vajājusi kopš ugunsgrēka, tagad bija apsīkusi un pārvērtusies aukstā apņēmībā. Martas kundze bija gājusi bojā tāpēc, ka viņš bija nozadzis amuletu. Viņa bija mirusi, bet Netenjels izdzīvojis. Tad lai tā arī būtu! Tagad pienākusi viņa kārta iznīcināt Siržulauzēju. Zēns zināja: pastāv liela varbū­tība, ka viņš šodien neizdzīvos. Bet tas viņu neuztrauca. Ienaid­niekam bija lielākas priekšrocības, bet tā jau tam jābūt. Viņam izdosies, vai arī viņš mirs, mēģinādams to izdarīt.

Zēnu pārņēma sajūta, ka viņš rīkojas kā varonis. Šāda viegla un vienkārša nostāja palīdzēja tikt galā ar visu to sajukumu, kas pēdējo dienu laikā bija valdījis viņa galvā.

Netenjels ieklausījās un sekoja kņadai, kas nāca no priekš­nama. Viesi ieradās bariem vien; marmora kolonnas atbal­soja viņu čalošanu. Ministri nāca iekšā pa atvērtajām durvīm, novilkdami cimdus un atritinādami garās zīda šalles, un no viņu elpas vēsajā priekšnamā vēlās garaiņi. Vīriešiem mugurā bija smokingi, sievietēm elegantas kleitas. Kalpotāji stāvēja gar sienām, saņemdami mēteļus un piedāvādami šampanieti. Zēns brīdi pastāvēja un tad ienira pūlī, augstu pacēlis paplāti.

-    Ser, kundze, vai jūs nevēlētos…

-    Siera un garneļu uzkodas, cienītā…

-    Vai jums labpatiktu…

Viltus apkalpotājs riņķoja pa priekšnamu, spraukdamies starp izstieptajām rokām, kas uzklupa viņa maizīšu šķīvim kā kaiju bars. Neviens Netenjelu neuzrunāja un pat nelikās redzam: pāris reižu viņam kāds trāpīja pa galvu, akli stiepjoties pēc maizītes vai paceļot roku pie mutes. Pāris sekundēs augšē­jais šķīvis bija tukšs, un uz apakšējā atradās tikai pāris kumosu ēdiena. Zēns izmuka no pūļa gluži bez elpas un ar sašķiebušos apkakli.

Viņam blakus stāvēja garš, sērīga izskata vīrs, kas pildīja glā­zes. Gluži kā dzīvnieki, vai ne? viņš norūca bārdā. Nolā­dētie burvji!

-    Jā. Netenjels nemaz neklausījās. Viņš vēroja ministru pulku, un lēcas ļāva viņam saskatīt visu, kas notika zālē. Gan­drīz visiem vīriešiem un sievietēm līdzi bija pa velnēnam, kas uzturējās viņiem blakus. Kamēr saimnieki smaidot saviesīgi pļā­pāja, runādami cits caur citu un izrādīdami savus dārgakmeņus, arī viņu velnēni negarlaikojās. Katrs no tiem ieņēma interesan­tāko pozu, uzposās un plātījās, kā vien mācēdams, un bieži vien mēģināja pārsteigt savus sāncenšus, slepeni piebikstot tiem ar dzeloņaino asti. Daži velnēni mainīja krāsu, izmantodami visu varavīksnes gammu un beigās kļūdami spilgti sarkani vai koši dzelteni. Citi uzjautrinājās, šķobīdami ģīmjus un atdarinādami sava saimnieka sāncenša žestus un vaibstus. Ja arī burvji to pamanīja, tad viņiem lieliski izdevās izlikties, ka neko neredz. Bet visa šī jezga ar viesu neīstajiem smaidiem un velnēnu ķēmo­šanos lika Netenjela galvai griezties.

-    Vai tu pasniedz tās garneles vai arī esi izvedis pastaigā?

Viņu uzrunāja kāda sieviete ar drūmu skatienu. Viņa bija