Samarkandas amulets

-    Par Amandu? Protams, ne! Viņa man neko nenozīmē. Tātad… Siržulauzējs dziļi ievilka elpu. Vai viss sagata­vots?

-   Pentakls ir kārtībā. No manas istabas paveras labs skats. Rufuss tikko nolika Izsaukšanas ragu vajadzīgajā vietā, tā ka arī tas ir nokārtots. Es visu laiku jūs vērošu. Ja kāds iedomāsies pretoties, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos. Bet es šaubos, vai tas būs vajadzīgs. Vecais vīrs ieķiķinājās. Nevaru vien sagaidīt, kad tas sāksies.

-   Uz tikšanos. Siržulauzējs pagriezās un devās uz durvīm. Šķita, ka viņš aizmirsis par Netenjelu.

Pēkšņi Saimona sabiedrotais ierunājās. Samarkandas amu­lets! Vai tas jau ir tev ap kaklu?

Siržulauzējs neatskatījās. Nē. Tas ir pie Rufusa. Ifrīts to saostu pat jūdzes attālumā. Es to uzlikšu, ieejot zālē.

-    Nu tad labu veiksmi, manu zēn!

Nekādas atbildes. Netenjels dzirdēja, kā uz kāpnēm klaudz soļi.

Sīlers pasmaidīja. Likās, ka visas grumbiņas un rētas viņa sejā tiecas no acu kaktiņiem, bet pašas acis atgādināja blāvas spraudziņas. Gadu nasta ķermeni bija saliekusi tā, ka vecais burvis nebija īpaši garāks par Netenjelu. Roku āda šķita kā vei­dota no vaska un nosēta ar brūniem plankumiem. Tomēr zēns spēja sajust, ka vecajam burvim pieder vara.

-    Džon, Sīlers teica. Tāds taču ir tavs vārds, vai ne? Džons Mandrāks. Mēs bijām ļoti pārsteigti, uzzinot, ka tu esi šajā mājā. Kur ir tavs dēmons? Vai tu esi viņu pazaudējis? Tas nu gan bija neapdomīgi.

Netenjels saknieba lūpas un palūkojās uz tuvāko galdiņu. Uz tā atradās vairāki dīvaini priekšmeti: akmens bļodas, kaula pīpes un liela, kožu saēsta galvassega, kas, iespējams, kādreiz bija piederējusi kādam Ziemeļamerikas šamanim. Nekas no tā viņam nederēja.

-   Gribēju tevi novākt uzreiz, Sīlers sacīja, bet Saimons ir daudz tālredzīgāks. Viņš ierosināja tev izteikt piedāvājumu.

-    Kādu piedāvājumu? Netenjels lūkojās uz nākamo gal­diņu uz tā atradās mazi, noputējuši metāla kubi, ietīti izbalē­jušās papīra strēmelēs.

Burvis sekoja viņa skatienam. Ak tā, tu apbrīno Katkartas jaunkundzes kolekciju? Te nav nekā, kam piemistu jebkāds spēks vai vara. Bagātiem un stulbiem vienkāršajiem ļautiņiem šķiet moderni turēt mājās maģiskus priekšmetus, bet pavisam nemoderni zināt par tiem kaut ko vairāk. Phe! Nezināšana ir svētlaime. Šie muļķi pastāvīgi neliek mieru Šolto Pinnam, pie­prasot tādus niekus kā šie.

Netenjels nodrebinājās. Jūs ieminējāties par kādu piedā­vājumu.

-   Jā. Pēc pāris minūtēm simts ievērojamāko un varenāko val­dības ministru būs miruši, viņi ies bojā kopā ar mūsu lielisko premjerministru. Kad Saimona jaunā valdība pārņems varu, zemākie un vidējie burvju slāņi pakļausies, jo mēs būsim stip­rāki par viņiem. Tomēr mūsu nav ārkārtīgi daudz, un tādējādi drīz vien valdībā radīsies brīvas vietas. Būs nepieciešami jauni, talantīgi burvji, kas palīdzētu vadīt valsti. Mūsu sabiedrotos gaida liela bagātība un vara. Tu vēl esi jauns, Mandrāk, bet mēs atzīstam, ka tev piemīt ievērojamas spējas. Tu vari kļūt par varenu burvi. Pievienojies mums, un mēs tev iemācīsim to, ko tu vienmēr esi vēlējies zināt. Padomā par to vairs nekādu eksperimentu vientulībā, vairs nekādas zemošanās tādu ļaužu priekšā, kas nav cienīgi tev nospodrināt zābakus! Mēs tevi pārbaudīsim un iedrošināsim, mēs attīstīsim tavu talantu un ļausim tam vaļu. Un kādā dienā, kad manis un Saimona vairs nebūs, tu varēsi kļūt par pašu varenāko…

Sīlers turpināja runāt, bet viņa vārdi plūda Netenjelam gar ausīm. Zēns domāja. Atmiņā nāca seši gadi, kuros tika apslāpēti visi viņa centieni. Seši gadi, kuros tika apspiesta viņa vēlme gūt atzinību par savu talantu un attīstīt to pilnībā, lai reiz dotos uz Parlamentu kā dižens valsts ministrs. Un tagad to visu piedā­vāja ienaidnieki. Jaunais burvis smagi nopūtās.

-    Es redzu, Džon, ka tas tev ir liels kārdinājums. Ko teiksi?

Netenjels ieskatījās vecajam vīram tieši acīs. Vai Saimons

Siržulauzējs patiešām domā, ka es viņam pievienošos?

-    Jā gan.

-    Pēc visa, kas ir noticis?

-    Jā. Viņš zina, kā strādā tavs prāts.

-    Tad Saimons Siržulauzējs ir muļķis.

-    Džon…

-    Liels muļķis!

-    Tev jāsaprot…

-     Pēc visa, ko viņš man nodarījis? Viņš man varētu piedāvāt visu pasauli, un arī tad es atteiktos. Pievienoties viņam? Tad jau labāk mirt!

Sīlers pamāja, it kā būtu apmierināts ar šo atbildi. Jā. Zinu. Es jau viņam teicu, ka tu atbildēsi tieši tā. Es zināju, kas tu esi muļķīgs, nesakarīgs bērns. Phe! Tu esi nepareizi audzināts; tavs prāts ir apmulsināts. Tu neesi viens no mums.

Viņš panāca soli uz priekšu. Vecā burvja kurpes čīkstēja uz spodri izmazgātās grīdas.

-    Vai tad tu nebēgsi, mazo zēn? Tavs džins ir prom. Tev nav cita spēka avota. Vai negribi, lai es tev dodu iespēju sākumā izrauties?

Netenjels nebēga. Viņš zināja, ka tas beigtos nāvējoši. Zēns uzmeta aci pārējiem galdiem, bet nespēja saskatīt, kādi priekš­meti uz tiem atrodas, jo ienaidnieks bija aizstājies priekšā.