Samarkandas amulets

Devro kopā ar saviem pavadoņiem pameta zāli, ifrītam mir­dzot viņiem aiz muguras. Siržulauzējs kādu bridi vēroja vie­sus un tad viens pats devās pretējā virzienā. Netenjels palika priekšnamā, izlikdamies, ka savāc uz mēbelēm un marmora pje­destāliem atstātās tukšās dzērienu glāzes. Un tad, kad pēdējais kalpotājs bija aizgājis, viņš klusi nolika paplāti uz galda un gluži kā spoks tumšā naktī aizlavījās Siržulauzējam pa pēdām.

38

Saimons Siržulauzējs viens pats soļoja pa lielās mājas gaite­ņiem un galerijām. Vīrieša galva bija noliekta un rokas brīvi sakrustotas uz muguras. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību gleznām, skulptūrām, gobelēniem un citiem mākslas darbiem, kam pagāja garām, un ne reizi neatskatījās.

Netenjels skrēja no kolonnas aiz pjedestāla, no grāmat­plaukta pie galda, paslēpdamies un gaidīdams, kamēr ienaid­nieks būs pagājis tālāk, bet ne pārāk tālu, lai viņu pazaudētu no redzesloka. Zēna sirds sitās un ausīs dūca tāpat kā toreiz, kad viņam bija drudzis. Taču tagad jaunais burvis nejutās slims, bet gan patiešām dzīvs un darbīgs.

Arvien tuvojās brīdis, kad Siržulauzējs gatavojās uzbrukt ministriem. Netenjels to zināja tik labi, it kā pats būtu ieplā­nojis. Viņš vēl nezināja, kāds būs šis uzbrukums, bet redzēja tā tuvošanos sazvērnieka saspringtajos plecos un stīvajā, vienal­dzīgajā gaitā.

Netenjels vēlējās, kaut Bartimajs viņu ātrāk atrastu. Džins bija viņa vienīgais ierocis.

Siržulauzējs uzkāpa pa šaurajām kāpnēm un pazuda arkveida durvīs. Krūmložņas māceklis viņam sekoja, uzmanīgi likdams kājas uz slidenajiem marmora pakāpieniem.

Nonācis pie durvīm, zēns paskatījās ap stūri. Tā bija neliela bibliotēka vai galerija, kurā pa jumta logiem iespīdēja blāva gaisma. Siržulauzējs devās uz priekšu pa centrālo aili, kurai abās pusēs slējās pilni grāmatplaukti. Šur tur bija redzami arī zemi galdiņi, uz kuriem atradās vairāki dīvainas formas priekš-

meti. Netenjels palūkojās vēlreiz un, izlēmis, ka viņa upuris jau iegājis nākamajās atvērtajās durvīs, uz pirkstgaliem ietipināja istabā.

Pēkšņi Siržulauzējs ierunājās: Moris!

Netenjels paslēpās aiz tuvākā grāmatplaukta, piespiedās pie tā malas un mēģināja elpot mierīgi. Viņš dzirdēja, kā atve­ras durvis tālākajā istabas galā, un zaglīgi, piesargādamies, lai nesaceltu ne mazāko troksnīti, sprīdi pa sprīdim pagrieza galvu, līdz varēja redzēt pāri grāmatām. No pretējās galerijas sienas viņu šķīra tikai vēl viens grāmatu plaukts, un pa spraugu starp tiem varēja saskatīt sarkano, krunkaino vecā Šīlera seju. Siržu­lauzējs bija pazudis no viņa redzesloka.

-    Kas noticis, Saimon? Kāpēc tu esi ieradies?

-   Es atvedu tev dāvanu, burvja balss skanēja ikdienišķi, pat uzjautrināti. Puiku.

Netenjels no šoka gandrīz paģība. Viņa muskuļi saspringa, sagatavojušies bēgšanai…

Tobrīd ap grāmatplaukta stūri iznāca viņa pretinieks.

-    Nemaz nemēģini. Tu būsi pagalam, pirms paspēsi izskriet no istabas.

Uzrunātais sastinga un, neizsakāmi pārbijies, neizdvesa ne skanas.

-   Panāc nu šurp pie Morisa. Siržulauzējs ierunājās ar diž­manīgu laipnību. Netenjels pašļūca pāris soļu uz priekšu. Nu re, labs puika. Un izbeidz trīcēt kā tāds invalīds. Te tev būs vēl viena mācība: burvis nekad neizrāda bailes.

Netenjels iesoļoja centrālajā ailē un apstājās vecā burvja priekšā. Viņa ķermenis trīcēja dusmās, nevis bailēs. Zēns skatī­jās pa labi un pa kreisi, meklēdams iespējamos bēgšanas ceļus, bet neredzēja nevienu izeju. Siržulauzējs papliķēja viņam pa muguru; no šī pieskāriena viņš riebumā sarāvās.

-    Baidos, ka man nav laika parunāties, Siržulauzējs teica.

-    Es tevi atstāšu Morisa rūpīgajā gādībā. Viņš tev izteiks kādu piedāvājumu. Atvaino ko tu tur murmināji?

-    Kā tu zināji, ka es esmu šeit?

-    Rufuss Laims tevi pazina. Es šaubījos, vai tu uzsāksi kaut ko nepārdomātu turpat priekšnamā, ja ņem vērā, ka policija tevi meklē… nelaimīgā ugunsgrēka sakarā. Tāpēc izlēmu, ka vien­kāršākais būtu tevi aizvest prom no pūļa, pirms tu esi paguvis sastrādāt nepatikšanas. Bet tagad atvaino, man ir steidzamas darīšanas. Moris ir laiks.

Šīlera seja satraukumā savilkās sīkās krunciņās. Ruperts ir ieradies, vai ne?

-   Jā gan, turklāt viņa vīri dabūjuši sev palīgos ievērojamu ifrītu. Vai tu domā, ka viņš kaut ko nojauš?

-    Phe! Nē. Tā ir parasta paranoja, ko saasinājis uzbrukums Parlamentā. Tai Pretošanās kustībai būs daudz, par ko atbil­dēt, viņi nepavisam nav atvieglojuši mūsu šodienas uzdevumu. Kad būsim pārņēmuši varu, Saimon, viņi jāiznīdē līdz pēdējam, šie stulbie bērni, jāiekar važās Londonas Tauerā.

Siržulauzējs piekrītoši norūcās. Bet ifrīts būs klāt arī runas laikā. Ruperta vīri uzstās.

-    Tad tev jāstāv tam tuvu klāt, Saimon. Viņam jāsaņem pilns trieciens.

-    Jā. Es ceru, ka amulets…

-   Phe! Beidz šķiest laiku! Mēs to jau esam izrunājuši. Tu zini, ka tas darbosies, kā nākas. Kaut kas Morisa balsī Netenjelam atgādināja viņa paša meistara nepacietību. Krunkainā seja nepa­tīkami saviebās. Tu taču neuztraucies par to sievieti, ko?