Samarkandas amulets

Tieši par to domāju, kad zāles tālākajā galā atvērās durvis un telpā steigšus ienāca kāds burvis taukainais vīrs, ko biju redzējis pabraucam garām automašīnā un ko zēns bija nosaucis par Laimu, vienu no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem. Viņš vienā rokā nesa kādu priekšmetu, paslēptu zem drēbes; acis šaudīdams pa labi un pa kreisi, ašiem soļiem uzkāpa paaug­stinājumā un nostājās pie runātāja tribīnes. Tajā bija iebūvēts plaukts, ko, raugoties no zāles, nevarēja redzēt, un vīrs nolika šo priekšmetu tur.

Pirms bija to izdarījis, burvis noņēma drēbes pārsegu, un man pār zvīņām pārskrēja tirpas.

Pazinu Izsaukšanas ragu, kuru es biju redzējis Siržulauzēja istabā tajā naktī, kad biju nozadzis Samarkandas amuletu. Ziloņkauls izskatījās no vecuma sadzeltējis un nostiprināts ar slaidām metāla paplāksnītēm, bet vienā pusē vēl varēja labi saskatīt nomelnējušos pirkstu nospiedumus [95] .[1] Vienīgā liecība par pirmo burvi, kas pūtis šo ragu, jo saskaņā ar maģisku likumību pirmajam Izsaukšanas raga izmantotājam jānodod sevi izsauktās varenās būtnes rokās. Ņemot vērā šo apstākli, Izsaukšanas ragi ir diezgan reti sastopami, kā jau tu vari iedomāties.

Izsaukšanas rags…

Beidzot sāku saprast. Maģiskie tīkli, metāla stieņi akmens sienā, kas bija sagatavoti, lai tos varētu aizšaut priekšā logiem… Zāle bija nodrošināta nevis tāpēc, lai nelaistu nevienu iekšā, bet gan lai nelaistu nevienu ārā.

Man par katru cenu bija jāiekļūst muižā.

Gandrīz nepievērsdams uzmanību pāri lidojošajiem sargiem, metos augšup pa sienu un pāri sarkano dakstiņu jumtam uz tuvāko skursteni. Apsēdos uz skursteņa malas un jau gatavo­jos lēkt iekšā, bet pēdējā brīdī atrāvos atpakaļ, drebēdams pie visām miesām. Nedaudz zemāk skurstenī bija nostiepts mir­dzošs aizsargtīkls. Nekā.

Metos pie nākamā skursteņa. Tas pats.

Satraukumam pieaugot, pārskraidīju visus Hedlhemas mui­žas jumtus un ielūkojos katrā skurstenī. Visi bija aiztīkloti. Te bija pastrādājis vairāk nekā viens burvis, lai pasargātu namu no spiegiem.

Beidzot apstājos, prātodams, ko tagad iesākt.

Pa to laiku mājas priekšā parādījās lēna, bet neizsīkstoša limuzīnu straume. Automašīnas [96] [1] Būdamas burvju neizkoptās gaumes spilgts paraugs, visas automašī­nas bija lielas, melnas un spīdīgas. Pat vismazākā automašīna izskatījās tā, it kā vēlētos kļūt par katafalku, kad izaugs liela.

izlaida savus pasažierus mājas priekšā un devās tālāk uz auto novietošanai paredzēto vietu. Lielākā daļa viesu jau bija ieradušies; tas nozīmēja, ka konfe­rence tūlīt sāksies.

Es palūkojos uz mauriņu. Uz mājas pusi tipināja daži noka­vējušies ciemiņi.

Un ne tikai viņi.

Mauriņa vidū atradās ezers ar greznu strūklaku, kas attēloja iemīlējušos grieķu dievu, kurš cenšas noskūpstīt delfīnu. [97] [1] Neiesaku mēģināt. Aiz ezera vīdēja ceļš, kas veda tieši uz vārtiem. Un pa ceļu šurp steidzās trīs cilvēki divi gāja ātri, bet trešais vēl ātrāk. Skvalla kungs steberēja diezgan ātri, ņemot vērā faktu, ka viņu bija notriekusi no kājām lauku pele. Viņa dēlam veicās vēl labāk: viņu laikam pamudināja skriet drēbju trūkums (pa gabalu zēns izskatījās noklāts ar zosādu). Bet neviens no viņiem neturēja līdzi bārdainajam algotnim, kura mētelis plīvoja aiz muguras, kad viņš šķērsoja mauriņu.

Ak vai! Tas varēja nozīmēt nepatikšanas.

Apmetos uz skursteņa malas, nolādēdams savu neuzma­nību attiecībā uz Skvallu un dēlu [98] [1] Es domāju, ka mans trieciens būs apdullinājis viņus vismaz uz divām dienām. Bet biju kļūdījies. Tā notiek, ja steidzas. un prātodams, vai es varētu nepievērst visiem trim vīriešiem nekādu uzmanību. Bet, uzme­tot viņiem vēl vienu skatienu, pārdomāju. Bārdainais vīrs bija pielicis soli. Dīvaini likās, ka svešais sper parastus soļus, tomēr tika uz priekšu divreiz ātrāk. Viņš jau gandrīz bija nonā­cis līdz ezeram. Vēl pēc mirkļa viņš būs mājā un sacels trauk­smi.

Iekļūšana mājās vairs nebija mans pirmais darbiņš. Es pār­vērtos par strazdu un mērķtiecīgi nolidoju lejup no jumta.

Vīrs melnajā mētelī tuvojās. Pamanīju, kā virmo gaiss ap viņa kājām. Tā bija pavisam neparasta aina it kā šī kustība nebūtu saistīta ne ar vienu no plāniem. Un tad sapratu: šim vīrietim kājās bija Septiņjūdžu zābaki. [99] [1] Spēcīgi, maģiski apavi, izgudroti viduslaikos Eiropā. Pēc valkātāja pavēles zābaki ar parastiem soļiem var pārvarēt ievērojamus attālumus. Uz šiem zābakiem neattiecas parastās (Zemes) likumsakarības. Runā, ka katrā zābakā ir pa džinam, kas spēj pārvietoties mistiskajā astotajā plānā (izliksimies, ka es par to neko nezinu). Tagad man bija vieglāk saprast, kā algotnim izdevās izvairīties no vajātājiem, kad viņš nozaga amuletu. Vēl pēc pāris soļiem viņš kus­tēsies tik ātri, ka tam nevarēs izsekot, sperot vienu soli, viņš nokļūs jūdzi uz priekšu. Es paātrināju lidojumu.